visas jaunās melnās apenes ir labi aizmirstas vecas melnās apenes
tasir, padodiet tik man iemeslu palasīt tos laikus, kad es vēl rakstīju cibā

Veicu pētījumu par to, kā Rietumu civilizācija organizējas virtuālajā infosfērā un kā tajā tiek apspriesta pretošanās karam. Mani interesē iespējamie ceļi šajā, kā to dēvē vairāki autori, ik 80-100 gadu atkārtotajā krīzē (pamatojums zemāk).

Vēlos apzināt forumus, kopienas un vietnes, kur publiskas personas, kurām miers allaž bijis svarīgs (Bono, Rodžers Vaterss u.c.), izmanto savu ietekmi, lai runātu par globālas krīzes sekām un masveida vardarbības risku.

Ja ne publiskas personas, tad ierindas cilvēkus, kuri pēc covid laika traumas un pilnīgas uzticības zaudēšanas globālajām organizācijām savā starpā organizējas un meklē atbildi, kā rīkoties tagad. Manuprāt, vislielākais noziegums pret civilizāciju un pašiem sevi ir sēdēt, rokas kabatās, un vienkārši gaidīt, kas notiks.

Štrauss un Hovs (paaudžu teorija). Grāmatās Generations (1991) un The Fourth Turning (1997) viņi apraksta "saeculum", aptuveni 80-100 gadu ciklu, kas atbilst ilga cilvēka mūža garumam un paaudžu sastāva pilnai nomaiņai. Cikls sastāv no četriem ~20 gadu "pavērsieniem": Augsmes (stipras institūcijas), Atmodas (vērtību revolūcija), Sabrukuma (uzticība institūcijām krīt) un Krīzes (pārbaudījums, pēc kura kārtība tiek pārbūvēta). Krīzes beigās kara paaudze būvē jaunu kārtību, bet tās bērni to uztver kā pašsaprotamu, un cikls sāk griezties no jauna. Viņu piemēri ASV kontekstā: Neatkarības karš, Pilsoņu karš un Lielā depresija ar II pasaules karu.

Modelis ir izteikti anglocentrisks, un tā piemērojamība citur pasaulē nav pierādīta, taču tā pamatā ir paaudžu psiholoģija, tāpēc mehānisms varētu darboties plašāk.

Pīters Turčins (kliodinamika). Kliodinamika ar matemātisko modelēšanu un vēsturisko datubāzu analīzi pēta vēsturiskos procesus. Turčins balstās uz Džeka Goldstouna darbu par revolūcijām un izdala trīs galvenos nestabilitātes faktorus:

1. Elites pārprodukcija: to, kas tiecas pēc varas pozīcijām, ir vairāk, nekā šādu vietu pastāv. Neiekarojušie vietu kļūst par radikāļiem vai revolucionāru vadoņiem.

2. Iedzīvotāju noplicināšanās: reālie ienākumi krīt, nevienlīdzība aug.

3. Valsts fiskālais spiediens: valstij trūkst resursu, lai tiktu galā ar abiem iepriekšminētajiem.

Šos faktorus viņš apvieno "politiskā stresa indikatorā". Viņš izšķir ilgos agrāro sabiedrību ciklus (200-300 gadi) un ~50 gadu "tēvu un dēlu" ciklu ASV, ar vardarbības virsotnēm ap 1870., 1920. un 1970. gadu. 2010. gadā viņš prognozēja nestabilitātes pieaugumu ap 2020. gadu. Šie cikli precīzi neatbilst 80-100 gadiem, tāpēc šo skaitli es uzskatu par darba hipotēzi, nevis pierādītu likumsakarību.

Abas teorijas, katra savādāk, liecina, ka sabiedrībā uzkrājas spriegumi, kurus sistēma kādā brīdī vairs nespēj uzņemt.

Ilustrācija: Fransa Frankena Jaunākā darbs "Kara alegorija", 1608.g.