Jau 4. dienu pēc kārtas pilnīgs dzīvesprieka zudums un nevēlēšanas kaut ko darīt. Un ir viss kaut kas tik jauks saplānots, kam vajadzētu, it kā, iepriecināt. Bet visas šīs darbības gulstas uz sirdi kā nepatīkams pienākums, kā slogs.

Aizgāju uz sporta zāli. Tā kārtīgi 1,5 h iztrenkāju sevi. Izskraidījos, izlēkājos, izkūleņojos. Centos sevi mocīt cik spēju. Drusku labāk palika, bet ne līdz galam.