Kārtējo reizi viena sieviete, nosauca mani par mērgli, dergli un vēl pajautāja vai es neesot pretīgs pats sev, tūdaļ pēc tam, kad biju ne vien mājis ar galvu un teicis "jā, jā tūlīt visu izdarīšu", bet, pārmaiņas pēc, arī kaut ko iebildis viņai.
Ir daži cilvēki kuriem var darīt labu un palīdzēt vienu reizi, otru un trešo, bet tikko kādu reizi tiek atteiks, tā uzreiz viss iepriekšējas kļust nebijis. Pār lūpām sāk plūst lamu straume un sākas aizmuguriska nomelnošana.
Pats stulbākais tajā ir tas, ka pat tad, ja es ar prātu apzinos, ka tā nav patiesība, tik un tā garīgais ir sabojāts un esmu izsists no garīgā līdzsvara pietiekoši, lai tajā dienā nespētu vairs neko racionālu un sakarīgu izdarīt. Un atkal rodas jauni iemesli uzdirsieniem par nespēju organizēt savu dzīvi.
Kā lai ar to tieku galā?