Sveiki dārgi cibisti! Kā es biju noilgojies palasīt Jūsu textus! Kau arī pats kā rakstītājs esmu slinks, tomēr mana sirds ir pilna un tas viss laužas uz āru tā, ka vajag kaut ko iepostēt.
Beidzot tas ir noticis! Pēc vairāk kā divi nedēļu pārtraukuma šovakar atkal esmu pie datora. Kaut gan Latvijā iebraucām jau svēdienas rītā, bija sakrājies tik daudz nepadarīto darbu, ka ātrāk neatļāvos to ieslēgt. No šī brīža tīņu gados bieži dziedātā, mūsu šādi:
"Esam bijuši mēs Rīgā, Liepājā,
Rojā, Strenčos, Abrenē un Viļakā,
Gomeļā un Černobiļā, ziemeļpolā, tundrā dziļā
Dzīvi skaudri nejutām mēs it nekur!"
pārfrāzētā Čikāgas Piecīšu dziesma atkal par mazu bišķīti vairāk atbilst patiesībai.
Ja man kāds vēl Septembra sākumā būtu teicis, ka pēc mēneša peldēšos atklātā jūrā, goda vārds, būtu viņam pajautājis "Kura maršruta trolejbusā tev iepieda galvu durvīs?".
Kāpšana kalnos, līšana alās, pastaiga pa "lazurnij pļaž" tik daudzu pionieru nesasniedzamā sapņa - "Arteka" teritorijā. Un vēl un vēl un vēl tik daudz, daudz laimīgu brīžu, ka pat uzpīpēt aizmirstas pa pusei dienas no vietas. Eh, tapat visu neaprakstīt un pulkstens jau pāri pus3jiem.
Ar labu nakti.

Pēc diskusijas ar murkjelis
Jātic tam, ka ar tevi notiks tieši tas, kas tev vajadzīgs...
...vienmēr atradīsies skaidrs ūdens ar ko atšķaidīt spirtu.