Jā, es arī dažkārt domāju par šīm lietām - cik daudz sāpju ir "pietiekami" un kā cilvēkiem atšķiras to panesamības kapacitāte; vai arī varbūt tas ir par kaut kādu vēlmi izrauties no sāpēm vai par to, cik ir ticības tam, ka citāda realitāte vispār ir iespējama.

par to vēlēšanos izrauties, nez, es par to briesmīgi daudz domāju tādā kontekstā, ka es taču vienmēr esmu gribējusi dzīvot citādāk, justies labāk, bet tagad es saprotu, ka ir jāgrib daudz stiprāk (tik, stiprāk, cik man nekad agrāk nebūtu bijis spēka gribēt), bet, man neliekas, ka kāds apzināti grib palikt sāpēs, es gan ticu, ka to var sev ļoti veiksmīgi iegalvot, jo tā ir mazliet vieglāk, nu, viss tas "sāpes ir skaistas"un tamlīdzīgi. Vispār es domāju, ka pamatā tā ir paša izvēle, bet, nez, varbūt tas ir tāpat kā ar atmiņu impulsiem, lai tu kaut ko atcerētos, ir jānāk impulsam no malas, ja tas nekad nenāks, tu vari nekad neatcerēties.

Manas pārdomas par to ir tādas, ka mums apkārt ir visi iespējamie impulsi visu laiku, bet mēs selektīvi izvēlamies, uz kuriem reaģēt. Ka izvēles mēs sākam izdarīt jau no ļoti agras bērnības, bet tad, protams, nav iespējams vārdos formulēt "kāpēc" izvēlos to, ko izvēlos, bet, kad izaudz lielāks, esi jau to izvēļu rezultāts un atliek tikai mēģināt šķetināt (vai nemēģināt). Man tieši visinteresantākā lieta tajā visā liekas tās motivācijas. Ka tās darbojas arī tad, kad tev liekas, ka plūsti pa straumi tukšumā.

Par to apzināto palikšanu sāpēs - tam jau vairāki slāņi. Piem., var gribēt apzināti palikt sāpēs, lai kads cits parūpētos (tātad tie tomēr ir pūliņi tiekties prom no sāpēm). Neapzināti apzināti. :)