par to vēlēšanos izrauties, nez, es par to briesmīgi daudz domāju tādā kontekstā, ka es taču vienmēr esmu gribējusi dzīvot citādāk, justies labāk, bet tagad es saprotu, ka ir jāgrib daudz stiprāk (tik, stiprāk, cik man nekad agrāk nebūtu bijis spēka gribēt), bet, man neliekas, ka kāds apzināti grib palikt sāpēs, es gan ticu, ka to var sev ļoti veiksmīgi iegalvot, jo tā ir mazliet vieglāk, nu, viss tas "sāpes ir skaistas"un tamlīdzīgi. Vispār es domāju, ka pamatā tā ir paša izvēle, bet, nez, varbūt tas ir tāpat kā ar atmiņu impulsiem, lai tu kaut ko atcerētos, ir jānāk impulsam no malas, ja tas nekad nenāks, tu vari nekad neatcerēties.