Ir grūti kaut kādas lietas nosodīt, iedomājoties, cik intensīvas ir sāpes, kurās ir jādzīvo cilvēkam, lai viņš gribētu kādam nodarīt pāri. Apzināti vai mazāk apzināti. Ir taču tik daudz veidu, kā to izdarīt. Cik tas ir bēdīgi, ja tas ir palicis par vienīgo vai vienu no nedaudziem veidiem, kā spēt kaut ko just vai piedzīvot. Un to tiešām ir grūti nosodīt, ja tu saproti šo sajūtu no iekšpuses, zini, cik tā ir briesmīga un iztukšojoša, pat ja tu nemaz nesāc to realizēt. Un tad es domāju – nez, kur ir āķis, kur ir tas punkts, kurā sāpes var sākt vērsties par kaut ko pavisam citu, kur tām vairs nav sevi jāvairo.