Manas pārdomas par to ir tādas, ka mums apkārt ir visi iespējamie impulsi visu laiku, bet mēs selektīvi izvēlamies, uz kuriem reaģēt. Ka izvēles mēs sākam izdarīt jau no ļoti agras bērnības, bet tad, protams, nav iespējams vārdos formulēt "kāpēc" izvēlos to, ko izvēlos, bet, kad izaudz lielāks, esi jau to izvēļu rezultāts un atliek tikai mēģināt šķetināt (vai nemēģināt). Man tieši visinteresantākā lieta tajā visā liekas tās motivācijas. Ka tās darbojas arī tad, kad tev liekas, ka plūsti pa straumi tukšumā.

Par to apzināto palikšanu sāpēs - tam jau vairāki slāņi. Piem., var gribēt apzināti palikt sāpēs, lai kads cits parūpētos (tātad tie tomēr ir pūliņi tiekties prom no sāpēm). Neapzināti apzināti. :)