šodien darbā tikai fiziski eksistēju. un ne kripatiņas vairāk neprasīt.

šīs dienas esmu tik ļoti tās mūzikas varā, ka nespēju sevi asociēt ar neko citu.

nē, tas nav skumji. nē, nē, es esmu priecīga, tikai jūtos kā komiksa varone, kas skatās savas darbības no malas.

nereāla tā realitāte.

nav prātīgi sastrādāt lietas, kamēr atrodies nerealitātē bez realitātes sajūtas, jo tad nevar atšķirt vēlamo no esošā. un vislabprātāk mēs gribētu izdzīvot vēlamo, kas nozīmē ļoti smagu kritienu atpakaļ reālajā = ar blīkšķi un sāpīgu kritienu. ļoti sāpīgu.

es esmu priecīga. vismaz savā nerealitātē.

un es nevaru saprast - kāpēc būt preicīgai realitātē ir būt seklai? prieks ir sekls, jo viss dziļais ir bēdīgs. nav dziļu priecīgu lietu/emociju/notikumu un ja ir, tad tie nav tādi, ar kuriem var dalīties, ar kuriem dalīties būtu iespējams. nav.

mīlēt ir būt nelaimīgam.
nemīlēt ir ilgoties mīlēt/būt mīlētam.
nelaimīgam būt ir ilgoties,
bet, saņemot gaidīto, ir būt nelaimīgam.
būt mīlētam nenozīmē būt laimīgam.

būt laimīgam nenozīmē mīlēt.

jāpiekrīt efkai.

man?
vieglāk ir nemīlēt, bet gribēt absolūto mīlestību, uz kuru pat mātes nav spējīgas, lai arī cik mīlošas, ir gribēt neiespējamo.
tātad gribēt būt laimīgai, ir gribēt neiespējamo.
es gribu neiespējamo, bet mani kaķa lāsti debesīs nekāpj, ne jau tāpēc, ka kaķa, bet gan tāpēc, ka es jau esmu saņēmusi vairāk, kā drīkztēstu gaidīt.

un mēs neesam pēc viena ģīmja un līdzības ar Viņu, vismaz ne katrs no mums.

muļķības, ka visiem mazasinīgajiem/zemspiedienīgajiem vajag sāli - man jau sāp nieres! bezsāls politika - no šodienas.

lai dzīvo kūkas! miki-ki-ki

un jau otro dienu pie sevis turu vienas ļoti labas, līdz raudienam labas ziņas, ar kurām nevaru padalīties, bet gribētu, lai šodien, mani susļikiņi, kad vakarā pacelsiet piekdienas glāzi/pudeli, uz vienu mazu mirkli pidomājiet par mani un par to, lai beigās ir ne vien labākās iespējamās, bet gan vienkārši labas beigas!

nevaru paskaidrot, bet gribās raudāt un smieties kopā, vairāk gan smieties! mi