šīs dienas esmu tik ļoti tās mūzikas varā, ka nespēju sevi asociēt ar neko citu.

nē, tas nav skumji. nē, nē, es esmu priecīga, tikai jūtos kā komiksa varone, kas skatās savas darbības no malas.

nereāla tā realitāte.

nav prātīgi sastrādāt lietas, kamēr atrodies nerealitātē bez realitātes sajūtas, jo tad nevar atšķirt vēlamo no esošā. un vislabprātāk mēs gribētu izdzīvot vēlamo, kas nozīmē ļoti smagu kritienu atpakaļ reālajā = ar blīkšķi un sāpīgu kritienu. ļoti sāpīgu.

es esmu priecīga. vismaz savā nerealitātē.