Man tas riebjas, bet es pēc kāda laika atkal redzēju, kā trolejbusā uzdarbojas kabtzagļi. Sākumā šķita, ka redzu pašu zādzību un gribēju brīdināt upuri, tomēr izrādījās, ka par upuri maldīgi noturēju zagļa pārinieku. Es gan paspēju paraustīt aiz piedurknes to, kuru noturēju par upuri un nomurmināt kaut ko par telefonu. Pēc šāda gājiena abi divi mešus izmetās no trolejbusa (pieturā, kurā kāpu arī es). Tas, pie kura bija telefons, dieba ātrāk, otrs vēl pāris reizes atskatījās. Tad viņi abi pazuda daudzstāvu namu pagalmā.

Bet visvairāk žēl, ka tad, kad es sapratu situāciju, vairs neko nevarēju darīt - ne vērst trolejbusa braucēju uzmanību, neko. Viss jau bija noticis un vainīgie bija prom. Un kāds tajā trolejbusā palika bez telefona.

Esiet uzmanīgi, biedri. Nu, pieskatiet savas lietas piepildītos pēcdarba trolejbusos.

Ja kas, tad abi kabatzagļi bija puiši ap trīsdesmit. Viens melnā, tādā kā mīkstā ādas jakā, tāds druknāks un īsāks. Otrs bija tāds ruds, kaut kas viņā no prāta nepietiekamības sejā, acis mazliet kā izvalbītas. Tādā rudā apģērbā, pakārns.

Lūk.