21. Marts 2011 (16:17)
mums nomira suniitis. un tas ir tik beediigi, ka es nevarau piespiest sevi dariit neko jeedziigu, mazpilseetaa nav kam paraudaat uz pleca, uz galvaspilseetu braukshu riit lai mammai mazaak beediigi, piespiedos aiziet uz biblioteeku, lai var struktureeti paraudaat arii par ko citu, lai nav jaadomaa par mazo, saapju raustiitaa kermeniisha agoniju un to, cik mees, visi cilveeki esam stulbi un cik tas viss ir sasodiiti beediigi
Skumji. Pāris gadus atpakaļ arī paliku bez suņa.
Lai gan man liekas, ka vajag censties neraudāt. Vajag censties priecāties par to laiku, kad tas bija un bija jautri. :)