mana sirds pieder melniem kaķiem (viņi sūdīgi izskatās bildēs un aizmiguši uz mēbelēm, bet visur citur ideāli izceļas uz fona), vislabāk pusgarspalvainiem ar smalku matiņu struktūru, kas lido pa gaisu un līp pie sejas. reiz, kad dzīvoju netālu no diennakts veterinārās klīnikas es tādu vienpadsmitos vakarā izkisināju ārā no grausta, knipucīti apmēram mēneša vecumā. mēs kopā dzīvojām laimīgi, es stenēdama stiepu līdzi katrās garākās brīvdienās pie senčiem. viņš iemācījās iet ārā, tad viņš iemācījās medīt un vienā reizē vienkārši vairs nepārnāca. uzvarēja tā otra adrese kaut kur netālu pāri grāvim, kur dzīvoja sieviete ar dārgām smaržām no kurienes atnācis viņš parasti negribēja ēst. sēroju vēl joprojām, tas, ka kaķis tevi pamet un izvācas ir daudz sāpīgāk nekā džeks
nu jā, un šodien es satiku maziņu <3 kg tāda kažoka kaķenīti ar tikpat skaistām izteiksmīgām acīm, raksturā maigu un mana sirds lūst, jo man nav vakances!! un tas ir tik netaisnīgi, jo viņa ir dabūjama! :(




Melni kaķi ir ļoti skaisti, piekrītu un saulrieta vai saullēkta gaismā fotogēniski reiz šķita. Bet nu tas bija sen, varbūt mūsdienu tehnoloģijas citādi krāsas tver.