katrai dienai jaunu varoņdarbu.
šodien izcepu vafeles. mīklas tehnoloģijā gan kaut kas mazliet nogāja greizi, tādēļ vafeles vai nu plīsa uz pusēm paliekot skaisti pielipušas katra savai vafeļpanniņas plāksnei vai arī tik cieši salipināja to pašu nelaimīgo panniņu, ka atvēršanai bija jāpielieto fizisks spēks un raušana. garšu gan tas neietekmēja, bet māmiņa, redzot vafeļu noņemšanas procesu domīgi izpūta, ka ko tādu gan viņa redz pirmo reizi mūžā

palasīju sieviešu žurnālus. tik pilni ar pozitīvu pašiedvesmu, ka vai. bet reizēm jau arī tas ir vajadzīgs, tikai uzrodas daži jautājumi. piemērs: lai tevi mīlētu citi, tev vispirms jāiemīl pašai sevi (tik tālu it kā skaidrs, iebildumu nav), bet, kad sākas psihologu un geštaltterapeitu (lai arī ko tie zvēri ēstu) un pat astrologu ieteikumi par to, kā jādomā, kas jāēd u.t.t. u.t.j.pr. lai neaizbiedētu veiksmi , satiktu īsto vīrieti pēc kārtējajām neīstajām attiecībām, viņu NOTURĒTU /apmēram kā tādu suni/, kā viņu izaudzināt par labu mājlopu un pareizi apkopt, es varu tikai novaidēties.
man visādas jogas un budas pamatpatiesības ir pārāk sarežģītas, es nespēju izsekot komplicētajai fen-šui metodikai (lai dieviņš apgrābstās - paturēt prātā mājas un dzīvokļa un visas iedzīves novietojumu attiecībā pret debess pusēm un tad vēl atcerēties, kurš kareklis kurā stūrī jākarina, kur ko noteikti nedrīkst likt, kura suņa/pūķa/resna ķīnieša statuja jāliek kurā rakstāmgalda pusē), tādēļ palieku pie vecā labā palūdz-visu-Jēzum modeļa. viņš vismaz neļaunojas, ja tiek ne tā uzrunāts un ir saprotamāks par visām entajām mistiskajām vibrācijām, kas strāvo no naudas, mīlestības, laimes, vientulības whtever kāda stūra

un vēl es nesaprotu tos padomus, ko lasa dāmas par tematu 'kā veidot laimes un harmonijas pilnas attiecības ar tavu otro pusīti' (taisnības labad jāpiebilst, ka es esmu no tām vieniniecēm, kurām vnk nav ar ko veidot, varbūt šeit runā mana dziļi slēptā greizsirdība pret visām apkārtējām sievietēm). ja žurnālu skaļi lasa priekšā, izklausās krietni jocīgi (varbūt tādēļ, ka vienīgais klausītājs bija krietni garlaikots suns), apmēram tā, kā pārmīcīt to, kas jau ir, vai kā mākslīgi radīt harmoniju tur, kur tā nekad nav bijusi
ai, bet ko nu par to. iešu labāk lasīt ērkšķogas

sist visus webpakalpojumu sniedzējus, kuri laikā, kamēr cirslītis ir prom no modernajām tehnoloģijām, ņem un nomaina opcijas, dizainu, izkārtojumu un visu citu, kā izmaiņas uz ciršļošanos atstāj graujošu iespaidu

un vēl mani nedaudz kaitina intervijas ar vairāk vai mazāk pazīstamām sievietēm, kuras gaužas par to, ka viņām nav bijusi nekāda Lielā Mūža Mīla. lielākoties tas izskatās pēc 'es esmu tik skaista, tik jauka, tik īpaša, tikai neviens no tiem neandertāliešiem to nav pamanījis vai uzskatījis par pietiekošu iemeslu lai a) noprecētu, b) staigātu pakaļ diendienā komplimentus bārstīdams'
jo vairāk es satieku parastas, vienkāršas, nemanāmas sievietes, jo vairāk man šķiet, ka LMM lielākas daļas sieviešu prātos ir tad, kad negrib, bet mīl, kad iemesls, kāpēc paliek kopā un pacieš prātam neaptveramus pazemojumus (sit, dzer, maukojas) ir tādēļ, ka citādāk nevar, ka mīla (protams, arī līdzatkarības faktors) un tā. un tādēļ man uzsit asinis katru reizi, kad izlasu, ka 'gribēju gan, lai man ir liela, skaista mīlestība, bet liktens nebija lēmis /ar zemtekstu, ka neviens no satiktajiem vīriešiem nebija lielās loves vērts. neies jau izmainīties sīknaudā/'

fui. vairāk žurnālus nelasīšu. kādam laikam pietiks

"Ceru, ka zini, ka uz pirmo randiņu vienmēr ir jāiet bez krūštura, tas jau ir kā likums, kas piesaista vīriešus. Arī ziemā, ejot džemperītī uz randiņu, nevelc krūšturīti, un vasarā pats par sevi saprotams.
Ir vēl tāds vīriešu tips, kas sievietes asociē ar savu māti, tādām točna visa mīlestība iet caur vēderu."

no TVnet. nespēju atturēties necitējusi


tālāk ir arī par to, ka sievietei jāizliekas vājai. mēģināju iztēloties sevi tēlojam vāju un sasmējos.
tas nenozīmē, ka esmu baigais supermens, ir tikai normāli, ka vīrietis, tas stiprākais un gudrākais būdams uzņemas sargāt un aizstāvēt, bet tas, kā lielākā daļa meitiešu izliekas par vājiniecēm no malas izskatās diezgan stulbi un es nespēju noticēt tam, ka kāds no aptaujātajiem nabaga vīriešiem tam arī tic

o mai gād. vai ir kāds jēdzīgs izskaidrojums tam, kādēļ mp3 failam mūzikas mapītē varētu ienākt prātā pēc klikšķa atvērties kā bilžu failam?!

es, protams zinu, ka nevar vainot apstākļus tajā, ka diena nav izdevusies, bet es tikko ievēru durvīs pirkstu un tas bija nejauki un sāpīgi. un tas viss pēc tam, kad stulbajā tv rādīja sasisto lukturu ielas /mēmries ļā ļā ļā/, kad nekas no tā ieplānotā nieka nav izdarīts, es vēl joprojām nespēju sevi piespiest kaut vai pārkačāt bildes, kur nu vēl tādu piepūli kā skatīšanās, atlase un ierakstīšana diskā vai pieķeršanās ms wordam, un viss par ko es spēju domāt ir tizli vai stulbi, es pat par margo šodien nolūgusies neesmu, mājās nav nevienas nelasītas lubenes ar kuru novērst domas, bankas kontā paraudzīties vēlmes nav, sūkt, mazgāt, spodrināt ne tik, tādēļ turpināšu ņerkstēt zem deguna, prātot par tiem sūda 1 nakts sakariem, iešu ka nu uzjaukt mīklu un apēst visas vafeles. lai arī resna un neglīta, būšu vismaz par kādu kapeiku laimīgāka. tas tā - cerot, ka rādjō neieskanēsies neviena kairinoša dziesma vai neradīsies vēlme urķēties sevī līdz riebumam, uzlikt filmu ar/par viņiem, attiecīgo mūziku un kaukt tā, ka mājai jumts salecas

bet vispār iestājies kaut kāds zviedru minimālisma periods. jūtos gatava lielāko daļu mēslu izsviest laukā, atstāt matraci, maksimāli izcenzētu grāmatplauktu /vārdnīcas un dažas dzejas grāmatas un tās divas, kur ir tikai foto/ un drēbes tik, cik mugursomā ielikt. un, ķepļepu, protams, tikai līdz pašas ķepļepam vēl kāds laiciņš ejams

un vēl tajos ceļojumos man bija iespēja iemēģināt roku konsekutīvajā tulkošanā. ja neskaita to šaumu stundu, kad trāpījās spānis ar nejēdzīgu vietējo dialektu, tieksmi šļupstēt un runāt čupā un neskaidri, galā tiku labi un man pat diezgan labi patika

šis būs sevis uzšķēršanas vakars. es jau atradu dziesmu, kas skanēja, kad kafejnīcā ēdām šikas pusdienas, fonā pie liela banketa galda čaloja kaut kāds darba kolektīvs, viņš skatījās uz mani, mēs klusējām un zinājām, ka tās ir atvadas ar glanci un kas pēc tam sekos.
es zināju, es ļoti labi sapratu un jau iepriekš paredzēju kas un kā būs, bet tas jau šito visu nepadara mazāk sāpīgu. es vispār nesaprotu, kas ir tas, kas mani visā tajā reizēm vēl tur. bet laikam jau vajag pāris vakarus izriest iekšas uz āru lai pārsāpētu un pārietu, ja reiz citādāk nevar iet uz priekšu. sasodīts, tam vispār nevajadzēja būt tā, es esmu tikai stulba sieviete ar tieksmi pieķerties cilvēkiem un krist bedrēs, kurām agrāk kāptu pāri, tikai kādēļ jābūt tā, kā dzied tai tizlajā dziesmā, ka mums dzīvē bieži pietrūkst draugu un labestības, bet nekas, tiksim arī līdz citām dziesmiņām, tām pie kurām jāšņauc kabataslakatiņi, tām ar tekstiem, ka viens otru nekad neaizmirsīs u.t.t, bet derēs arī salkanas tābrīža popdziesmas

es reizēm tik ļoti sev riebjos par visu šito, ka būtu gatava iziet uz jebko, lai sev vēl vairāk ieriebtu, bet tas nozīmētu ieriebt arī kādam citam, kas to nav pelnījis
man riebjas, ka ir citi cilvēki, kam ir izdevies ko līdzīgu izdzīvot un pateikt un tad nodziedāt un tad ārdīt dvēseli tiem, kas to nemaz nav pelnījuši. ak, Dievs, es kādreiz biju tik labestīga, tik dzīvespriecīga, tik mierīga un laimīga. kur tas viss ir? es pamazām mācos priecāties un smaidīt, reizēm pat izdodas būt laimīgai un neprātīgi smieties, bet pārējo laiku es labprāt pavadītu prom, no cilvēkiem, savā alā laizot brūces, liekot sevi kopā
vai tur tālumā, kārtojot istabas, vārot zupu viesiem vai vienkārši sēžot blakus Jānītim, kurš katru dienu basām kājām kāpj Krustakalnā un vienkārši izstaro pārpasaulīgu skaistumu, labestību, mīlestību un kaut kādu vārdos neizsakāmu jaukumu