11. Augusts 2009

šis būs sevis uzšķēršanas vakars. es jau atradu dziesmu, kas skanēja, kad kafejnīcā ēdām šikas pusdienas, fonā pie liela banketa galda čaloja kaut kāds darba kolektīvs, viņš skatījās uz mani, mēs klusējām un zinājām, ka tās ir atvadas ar glanci un kas pēc tam sekos.
es zināju, es ļoti labi sapratu un jau iepriekš paredzēju kas un kā būs, bet tas jau šito visu nepadara mazāk sāpīgu. es vispār nesaprotu, kas ir tas, kas mani visā tajā reizēm vēl tur. bet laikam jau vajag pāris vakarus izriest iekšas uz āru lai pārsāpētu un pārietu, ja reiz citādāk nevar iet uz priekšu. sasodīts, tam vispār nevajadzēja būt tā, es esmu tikai stulba sieviete ar tieksmi pieķerties cilvēkiem un krist bedrēs, kurām agrāk kāptu pāri, tikai kādēļ jābūt tā, kā dzied tai tizlajā dziesmā, ka mums dzīvē bieži pietrūkst draugu un labestības, bet nekas, tiksim arī līdz citām dziesmiņām, tām pie kurām jāšņauc kabataslakatiņi, tām ar tekstiem, ka viens otru nekad neaizmirsīs u.t.t, bet derēs arī salkanas tābrīža popdziesmas

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: