un vēl mani nedaudz kaitina intervijas ar vairāk vai mazāk pazīstamām sievietēm, kuras gaužas par to, ka viņām nav bijusi nekāda Lielā Mūža Mīla. lielākoties tas izskatās pēc 'es esmu tik skaista, tik jauka, tik īpaša, tikai neviens no tiem neandertāliešiem to nav pamanījis vai uzskatījis par pietiekošu iemeslu lai a) noprecētu, b) staigātu pakaļ diendienā komplimentus bārstīdams'
jo vairāk es satieku parastas, vienkāršas, nemanāmas sievietes, jo vairāk man šķiet, ka LMM lielākas daļas sieviešu prātos ir tad, kad negrib, bet mīl, kad iemesls, kāpēc paliek kopā un pacieš prātam neaptveramus pazemojumus (sit, dzer, maukojas) ir tādēļ, ka citādāk nevar, ka mīla (protams, arī līdzatkarības faktors) un tā. un tādēļ man uzsit asinis katru reizi, kad izlasu, ka 'gribēju gan, lai man ir liela, skaista mīlestība, bet liktens nebija lēmis /ar zemtekstu, ka neviens no satiktajiem vīriešiem nebija lielās loves vērts. neies jau izmainīties sīknaudā/'

fui. vairāk žurnālus nelasīšu. kādam laikam pietiks