es, protams zinu, ka nevar vainot apstākļus tajā, ka diena nav izdevusies, bet es tikko ievēru durvīs pirkstu un tas bija nejauki un sāpīgi. un tas viss pēc tam, kad stulbajā tv rādīja sasisto lukturu ielas /mēmries ļā ļā ļā/, kad nekas no tā ieplānotā nieka nav izdarīts, es vēl joprojām nespēju sevi piespiest kaut vai pārkačāt bildes, kur nu vēl tādu piepūli kā skatīšanās, atlase un ierakstīšana diskā vai pieķeršanās ms wordam, un viss par ko es spēju domāt ir tizli vai stulbi, es pat par margo šodien nolūgusies neesmu, mājās nav nevienas nelasītas lubenes ar kuru novērst domas, bankas kontā paraudzīties vēlmes nav, sūkt, mazgāt, spodrināt ne tik, tādēļ turpināšu ņerkstēt zem deguna, prātot par tiem sūda 1 nakts sakariem, iešu ka nu uzjaukt mīklu un apēst visas vafeles. lai arī resna un neglīta, būšu vismaz par kādu kapeiku laimīgāka. tas tā - cerot, ka rādjō neieskanēsies neviena kairinoša dziesma vai neradīsies vēlme urķēties sevī līdz riebumam, uzlikt filmu ar/par viņiem, attiecīgo mūziku un kaukt tā, ka mājai jumts salecas