šodien bija ļoti ļoti skaists mirklis, kad bērniņš paēda pienu, uzsmaidīja, pačaloja, atliecās tiltiņā, apklāja seju ar segu un spēlēja kukū! pats izdomāja un pats to kukū! teica. tas bija 'kukū', nevis 'kaka' kā man vislaik likās. un tagad kad es tikko sapratu, ka ar visu sāpīgo un briesmīgo sākumu es esmu izturējusi gadu (gadu!) un bērniņš vēl joprojām dabū pienu, aizkustinājumā drusku apraudājos. jo es nekad nedomāju. mērķis bija vispirms mēnesis, tad trīs, tad varbūt līdz pusgadam un tālāk jau skatīties. un es esmu ļoti ļoti priecīga, ka šobrīd viss vēl turpinās (es neesmu gatava čakaram ar maisījumu un pudelēm)