nu kas vēl tāds interesants...ak, jā! aizvakar atradu iemeslu, kādēļ man pēdējā gada laikā progresēja depresija (nu visu laiku nevarēju saprast, kādēļ nav happī fīlinga, kaut arī viss it kā ir mega kruta). nu re - tagad atkal ir kruta. Pēdējās trīs dienas lēkāju, izdodu pterodaktila skaņas un smaidu par lietutiņu.
Pagājušais gads bijis brīnišķīgākā mācībstunda manā dzīvē. Tik brīnišķīga, ka tās lielumu pat nevaru aptvert. Tik skaisti tas izklājas pie kājām, skatoties tagad atpakaļ, tagad, kad esmu ārā no šīs "mācībstundas". Pa brīžam jau neizturēju...pašai tagad bik žēl, ka nenoturējos tās dažas reizes nepanīdējusi par to, cik sūdīgi. Zināju tak, ap ko ģēlas grozās...bet tāpat grūti. varbūt nākamreiz noturēšos, jo vispār jau paliks tikai grūtāk. Ceru, ka izdosies laicīgi pamanīt to, kurš dur adatas sirdī, atņemot galveno, kas līdz tam ļāva uz to dzīvi skatīties ar prieku. Vot. tik nemanāmi, ka pat nezināju, ka ir adatas sadurtas,pa kurām lēnām, lēnām notek asinis. un tad brīnos, kādēļ kļūst arvien skumjāk un grūtāk. nu re, ieraudzīju, ka ir adatas, izrāvu - asinis vairs nenotek un ir ūber mega forši. Tik ūber, ka atkal jūtu. jūtu, ka sirdī ir prieks. Tāds vienkāršs, beznosacījuma prieks par visu un neko. Nākamreiz viņš izdomās citus veidus, kā mani pievilkt pie zemes, bet nu...ceru, ka pamanīšu laicīgāk, ka nelidoju - sajūtu atpazīšana. mhm.
pilī vai būdiņā - zināt iemeslu, just jēgu, baudīt, starot!
LJG!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}