Viss ir redzams

Neesmu vēl stāstījis, ka šogad manā vannasistabā ziemo taureņi (tagad es pavadīju piecas minūtes meklējot viņu pareizo nosaukumu, lai gan taureņi ir tie visbiežāk sastopamie, varētu teikt, arhetipiskie) - acainie raibeņi (sākumā bija vismaz pieci, tagad palikuši tikai trīs), kas lielāko daļu laika pavada tādi melni un sastinguši, sakļautiem spārniem pie sienām vai griestiem karājoties, bet, sasilstot telpai (man tur ir tāda atsevišķa krāsns kurināma, uz kuras sildu ūdeni), pamostas un pie ieslēgtas gaismas plakšķinās un plivinās apkārt tā, ka prieks, un, kad nolaižas uz no ūdens izlīduša ceļgala, piemēram, ir nost nedabūjami, tad viņus viegli paņemt rokās un kārtīgi nopētīt tuvumā, kamēr viņš ar savu snuķi tā kuriozi bakstās, izvizināt un uz mirkli sajusties kā tādam faking zvīņspārņu pavēlniekam. Es ceru vienīgi, ka tā, periodiski atkausējot, nenodaru viņiem pāri, bet no otras puses - reizēm izlocīt spārnus jau nevajadzētu nākt par ļaunu, pie tam, ko tad man darīt - nemazgāties? Vēl varētu pastāstīt, ka gan šeit, gan Rīgā bieži uz grāmatplauktiem, palodzēm un tādās vietās gadās atrast šo pašu taureņu (es rakstu ar ē nevis tāpēc, ka tā ir nepareizi, bet lai nejauktu ar kāda cita kustoņa deminutīvu - tas man vienmēr atgādina to piparmētras joku par kādā svinīgā pasākumā brīvībā izlaistiem 100 maziem tauriņiem, tādiem līksmiem, starp galdiņiem un vakartērpiem joņojošiem, hehe - lai gan, starp citu, tas starpspārnu ķermeņa apmatojums tuvplānā ir vizuāli ļoti līdzīgs tauru matiem/sariem), tātad, gadās atrast mirstīgās atliekas - spārnus un to fragmentus (pieļauju, ka rumpi notiesā zirnekļi), un, tāda skaistuma ārā mešanu par nepieņemamu uzskatot, rūpīgi krāju sērkociņkastītēs, kuras pēc tam, protams, pazūd, vispār jau neesmu vēl izdomājis tām nekādu pielietojumu.