ASINSBALSS

"All day I think about it, then at night I say it. Where did I come from, and what am I supposed to be doing? I have no idea. My soul is from elsewhere, I’m sure of that, and I intend to end up there."
- Rumi

"Vēsturisks fakts - cilvēki zaudēja savu cilvēcību 1913. gadā. Tajā gadā Henrijs Fords uzlika savas mašīnas uz skrituļiem un piespieda strādniekus piemēroties ātrumam, kādā slīdēja lente montāžas līnijā. Iesākumā strādnieki dumpojās. Viņi bariem vien atstāja darbu, nespēdami pieradināt ķermeņus pie laikmeta jaunā soļu ritma. Tomēr kopš tiem laikiem adaptēšanās spēja tiek nodota no paaudzes uz paaudzi: mēs visi kaut kādā ziņā esam šo piemērošanos mantojuši, tāpēc tik viegli apgūstam tālvadības pultis un virtuālās spēlītes, pierodam pie atkārtotām kustībām neskaitāmos veidos.
Taču 1922. gadā tas vēl bija kas jauns: būt par mašīnu."

- Džefrijs Jūdžinidess "Midlseksa"

Kārtējo reizi taču pārlasīju "X Paaudzi". :) Taisni vai jābrīnās, kā gan viena grāmata var būt tik perfekti atbilstoša, tik - Sava. Katra rindkopa, katrs teikums šķiet kā pašas piedzīvots, izjusts vai vismaz izdomāts. Un tas viss par spīti tam, ka grāmata ir uzrakstīta vairāk kā divas dekādes atpakaļ - laikā, kad es vēl skolā negāju. Laikā, kad Padomju Savienība tikai pamazām taisījās brukt, laikā, kad Rietumu pasaule vēl nebaidījās no teroristiem (laikā, kad viņi baidījās no atombumbām (Par tām man ir pašai savas asociācijas; tik ļoti atbilstošas Koplenda rakstītajām; tik baisas.)). Laikā pirms interneta un aipodiem. Šķietami vienkāršākā laikā, kad par vienkāršu, savukārt, tika uzskatīts laiks pirms patuveni 1974. gada. Un tas liek man domāt par to, ka varbūt tas ir tāds cikliskums - šī tieksme idealizēt un uztvert kā Vienkāršāku to laiku, kuru no šī brīža šķir tās maģiskās divas dekādes - pietiekami ilgs laika posms, lai viss sāktu šķist mazāk ikdienišķs vai smieklīgs un vairāk tāds kā sēpijas toņos; kā pabalējušas krāsainās fotogrāfijas.
Es lasu šo grāmatu jau noteikti kādu desmito reizi, un katru reizi nepārstāju brīnīties par to, kā gan kāds cilvēks, kurš neesmu es, ir spējis tik precīzi, tik - maģiski - uzrakstīt to, ko redzu, jūtu un domāju es.

Un es gribēju Jums pajautāt - kura ir Jūsu "X Paaudze"? Jūsu grāmata, ko var pārlasīt neskaitāmas reizes un katru reizi atrast vēl kaut ko, pie kā pieķerties; katru reizi pie sevis nobrīnīties - ak, dievs, cik precīzi! Kura tā ir? Padalieties ar mani! ;)

Long shot, bet varbūt kāds zina kādu sakarīgu vietu, kas ņemtu darbā meiteni ar nekur neliekamu bakalaura grādu kultūras teorijā un absolūtu vēlmi nestrādāt ar klientiem? :D

Citiem vārdiem - es šajā vietā vairs ilgāk palikt negribu un netaisos. Man ir piegriezies, pa īstam piegriezies.

dzīve teorijā nekam neder

"I'm the worst at what I do best and for this gift I feel blessed."

- Kurt Cobain

Ar Kosmosu jau pēc idejas visu var sarunāt. Tas ir - Kosmoss visu māk nokārtot, vajag tikai viņam pastāstīt. Bet vajag arī spert pirmo soli vēlamajā virzienā, jo savādāk jau Viņš/a neko nevar līdzēt. Kā tajā anekdotē, kur džeks visu mūžu gribēja vinnēt loterijā; lūdza Dievu dienu un nakti, bet nekas nenotika. Džeks nomira, nokļuva debesīs un prasīja Dievam - kā tad tā, kāpēc šis neesot piepildījis viņa, uzticīga kalpotāja, vienīgo vēlēšanos. Dievs atbildēja: "Būtu kaut vienreiz loterijas biļeti nopircis, idiot!"
Tad nu man te kaut kā līdzīgi. Zinu un saprotu, ka pie Jaunā, Lieliskā darba netikšu, kamēr neko nesākšu darīt (t.sk. noskaidrot, kāds tad šis darbs varētu būt) UN kamēr netikšu vaļā no tās sajūtas, ka zināma lieta ir mazāk biedējoša, nekā jauna un nezināma, lai arī cik ļoti tā zināmā nepatiktu.
Bet es zinu arī, ka ilgi vairs šajā vietā neizturēšu. Katru rītu ar nepatiku kāpju tajā mikriņā, katru dienu skaitu stundas līdz vakaram un, kas pats trakākais, katru vakaru jūtu tādu nogurumu, ka, tiklīdz ļauju sev mierīgi apsēsties uz dīvāna un aizklīst domās, tā aizmiegu. Mājās visi darbi tādi pusdarīti, roka par smagu, lai otu paceltu, par grāmatas atšķiršanu nerunājot.

Īsāk sakot - dzīvē viss ir šaha spēle, un mums ir iedalīti baltie kauliņi. Jāsāk tik spēlēt, ja vien (fiziskais un morālais) nogurums ļautu tos kauliņus no vietas izkustināt.

"Don't read my diary when I'm gone.
Ok, I'm going to work now, when you wake up this morning, please read my diary.
Look trough my things, and figure me out."

Jap, nopirku tak Kurta Kobeina dienasgrāmatas. Ļoti, ļoti forša lasāmviela - aizraujoša un spēcīga.

senais acteku dievs Alaikatanav

tumsa_s ieraksti par sci-fi tēmu ierosināja mani pārcilāt atmiņu vācelīti un saprast, kas no redzētā ir foršs un kas ne pārāk, un kas no vēl neredzētā būtu redzēšanas vērts. Šoreiz gan paliksim tikai pie seriāliem, jo iegrimt šajā tēmā pilnmetrāžas filmu lauciņā nozīmētu tur arī palikt. :)

Ja jau par un ap kosmosu, tad nenoliedzami seriālu trijnieks izveidojas sekojošs:
1) viss no "Stargate", protams (SG-1, Atlantis, Universe + filmas)
2) "Farscape" (+ filma)
3) "Taken" (šeit mazāk kosmosa, bet tik un tā) un "Firefly" (+ filma).
Pārējās lomās: "Odyssey 5", "Terra Nova" un "Defying Gravity" (lai gan šai bija arī savi būtiski mīnusi).

Apsveru, vai nedot vēl vienu iespēju "Battlestar Galactica" un visam ar to saistītajam + vienreiz beidzot pieķerties "Star Trek" daudzajiem ražojumiem - lai zinātu, par ko tie ļaudis tā jūsmo. (Mums ar maxd gan ir teorija, ka tas varbūt ir paaudžu jautājums. Tas, ko iepriekšējai paaudzei nozīmē "Star Trek", mums ir "Stargate".)

Ja runā par seriāliņiem, kas man viena vai cita iemesla dēļ likās nebaudāmi, tad jāmin:
"Andromeda" - tālāk par kādām desmit sērijām netiku. Kaut vai tāpēc, ka viņi tik ļoti centās tā uzreiz ielekt tajā episkumā, ko citi seriāli pacietīgi un ļoti veiksmīgi būvē vairākas sezonas. Necenšoties lieki spoilot, lūk, piemērs: jau pirmajās sērijās galvenajam varonim uz kuģa atklājas krava ar bumbām, kas ir spējīgas nonest veselu saules sistēmu (vai galaktiku?). Gribās salīdzināt kaut vai ar to pašu "Farscape", kur šāda veida episkums tiek kāpināts četru sezonu garumā.
"Space: Above And Beyond" - nevaru pat izstāstīt, kas īsti nepatika, bet kaut kas pietrūka.


Ko es esmu aizmirsusi nosaukt? Ko vēl būtu vērts pamēģināt? Ko no redzētā es neesmu pieminējusi?


/Vispār es konstatēju - pēc tam, kad ir redzēti "Stargate" un "Farscape", latiņa ir uzcelta tik augstu, ka jebkuram citam seriālam ir grūti sacensties par vietu sirdī.

Vispār valsts varētu piešķirt katram cilvēkam vienu papildus brīvdienu gadā - viņa dzimšanas dienu. Mūsu jau tā štruntīgajai ekonomikai no tā nekas nenotiktu. Bet kas tev, plebejam, dos, vai ne?
Kaut gan, no otras puses, tā kā es vienojos pati ar sevi (un ar Džei), ka vecāka nepalikšu - kāda vairs starpība! :D

PS: Ja nu kas, tad man drīkst dāvināt giljotīnu. Ļoti noderēs. :D

Re, kā. Morph sen nav pa grāmatnīcām tā cītīgāk staigājusi. Izrādās, "Heavier Than Heaven" iztulkojuši. Apmēram dekādi pēc izdošanas, bet tik un tā. :) Man gan plauktā stāv eksemplārs oriģinālvalodā, kas ir pat vēl foršāk, bet patīkams fakts vienalga.
Vairāk gan acis joprojām krīt uz šo. :)

Un vispār nezinu, kāpēc tā par Kobeinu pēkšņi iedomājos. Mīlestība, kas nepāriet laikam. Klausījos Soundgarden 'Black Hole Sun', un likās, ka tā dziesma ir par viņu. Nav, bet likās, ka ir. "No one sings like you anymore" un tā.

Tas taču ir zem jebkuras kritikas. Nupat pamanīju, ka pēdējā mēneša laikā esmu pamanījusies neapsveikt jubilejās vismaz četrus cilvēkus, bozena iesakitot. No sirds atvainojos.
Shame on you, Morph.

Visas tās lietas, par ko es nekļuvu, kad pieaugu un neapzināti, bet laikam tomēr pati izvēlējos neuzlikt sev zīmogu un nekļūt ne par ko konkrētu - visas tās lietas jau nekur nepazūd. Lien tomēr laukā, atgādina par sevi, interesē. Visas tās lietas arī neļauj aizmigt un iesūnot; dzen uz tālāku sevis izpēti un attīstību. Jo tā pa īstam jau par vēlu nav. Un visu jau mēs darām savai pašizaugsmei, savai attīstībai, nevis tam zīmogam, kas tur mūs pie zemes. Varbūt es tā arī nekad nekļūšu par izcilu speciālistu/ meistaru kādā vienā jomā, bet varbūt tieši tāpēc es taču varu izmēģināt pa drusciņai no visa. Eksperimentēt. Vērot. Mācīties.

Pilna galva idejām, bet, kā jau ar visu manā dzīvē - tiklīdz izteiktu vārdos, tā tālāk par vārdiem arī netiktu. Kosmosam nepatīk plātīšanās pirms laika. Arī tad, ja runa ir par diezgan vienkāršām lietām. Kā šajā gadījumā.

Pēdējās dažas dienas esmu pavadījusi, gandrīz neizkāpjot no gultas, kas, protams, būtu foršāk, ja tam par iemeslu nebūtu sliktā pašsajūta. Bet nekas, esmu praktiski atpakaļ uz pekām. Un esmu daaaaudz gulējusi, un esmu piebeigusi visu otro pusi piektajai "Lost" sezonai (no spoilers, please!). :)
UN esmu ieguvusi trīs darba dienu nedēļu, kas arī pārmaiņas pēc nav slikti.

Nesaprotu, kur cilvēki ņem spēku piektdienas vakaros pēc darba nedeļas vēl doties izklaidēties. Likam viņi krogos uzlādējas, gūst vajadzīgo devu enerģijas. Man vakar pietika spēka tikai pusotram kokteilim tāpat, mājas apstākļos. Iemigšana pie seriāla un ieslēgtas gaismas darbadienu vakaros sāk kļūt par regulāru parādību.

Jo mazāk ir brīvā laikā, jo vairāk nākas plānot laiku tā, lai pagūtu gan izdarīt visu nepieciešamo, gan arī nedaudz atpūsties. Tā nu es šodien atkal cepu kūku (bet vairāk gan tāpēc, ka palika pāri cepumi no pagājušās nedēļas pūķīš-kūkas). Vēl ir jāpagūst beidzot izmazgāt grīdas un izstaigāt veikalus.

Man nav pārāk daudz viedokļu attiecībā uz nupat sadalītajiem Oskariem, jo, atzīstos, lielāko daļu nominēto/ vinnējušo filmu neesmu redzējusi, bet viens 'wtf' moments man ir. Un to kāds jau ir lieliski izteicis sekojošajā bildē:

( tālāk )

Pēdējo grāmatu izlasīju kaut kad decembrī, pēdējo filmu noskatījos kaut kad vismaz pirms mēneša. Pilnīgi kauns pašai par sevi paliek.
Bet toties vakar es pirmo reizi mūžā paņēmu rokās audeklu un krāsas. Gribēju zināt, kā tas ir. Mans Pirmais Ezis, tā teikt. :)

Ja aiztaisa acis un dziļi ievelk elpu, tad šovakar gaisā var sajust mitru pavasara vakaru..

Nu, vot, sākas (turpinās) - ThePirateBay paņēmuši pie dziesmas.