Domās aizķērušies vārdi

Man, cik vien sevi atceros, patīk spoguļi. Pēdējās nedēļas es meditēju skatoties spogulī. Tā ir visvieglāk koncentrēties, troksnis galvā pazūd un tīra uzmanība tikai uz sevi (galu galā es taču skatos spogulī). Dīvaini. Un zinātkāri raisoši. Spēcīgi.

Kur atrast vairāk info?

Es divdesmit gados cerēju, ka man nekur nepazudīs tā saucamais jaunības maksimālisms. Mainīt pasauli, dzīvot pareizāk un labāk. Man varbūt ir zudis nedaudz pašpārliecinātības, jo es agrāk zināju, kā ir, kā ne, un kas ir pareizi, tagad vairs ne tik ļoti. Es visu zināju. :) Tagad bieži atkārtojas "es nezinu". Agrāk man bij ļoti daudz "skaļu" vārdu. Tagad mācos vairāk klusēt. Ir gājuši mazumā gruži un beši. Ir klāt nācis daudz laba, pieredze mazliet vairāk. Vienmēr kaut kas mainās, bet es cerēju, ka jaunības maksimālisms nezudīs.

Tagad es nezinu ir zudis, nav zudis, un kas tas tāds ellē ratā ir. Bet dažas lietas gan es zinu. Un ar pārliecību. Mēs mainām pasauli. Un es netaisos palikt maliņā.

Atzinu par labu esam šādu pierakstu te.

( ... tālāk ... )

Darbojoties ar tādu fīču kā Arkturiešu kodi, esmu sākusi rast apstiprinājumu, ka garas penteres un pātari nav obligāti vajadzīgi, un arī atradusi šādas tādas īsas, bet ļoti iedarbīgas afirmācijas.
Piemēram, izrādās man iedarbīgākā aizsardzības fīča ir trīs reizes atkārtot "aizsardzība". Lieliski noder, kad virsū mācās nomodā murgi un ainas, noderēja arī braucot ar sabiedrisko transportu. :)
Ir arī citas.
Un vēl ir pirms gadiem atrastais 129. Tikai joprojām nezinu, kas tas ir. :D

Katru reizi, kad es esmu izmantojusi savas spējas, lai nopietni risinātu kādu situāciju ar kādu konkrētu cilvēku... sekas ir krasas. Oi. Nemaz negribas pieminēt. :D Un (kāds gan brīnums bērna līmeņa emocijām) parasti tie bij cilvēki, ar kuriem gribēju būt kopā.

Es zinu, kur ir mana filosofijas grāmata.

Šobrīd racionāli domājot, man viens no steidzamajiem jautājumiem augšām - nauda īrei, kursiem, ēšanai.
Šodien par to domāju sevišķi intensīvi. Un... es atradu savu senu, senu, senu ierakstu:



Njā... es tajā laikā runāju abstraktības, bet vienalga - true story.

Vispār, šī diena bij maģiska. Un pēdējā laikā veiksmes notiek. Burvīgi, laikam esmu atkal pie ruļļiem. :) (un šoreiz derētu iemācīties braukt pa feino, bez grāvjiem ;) )

Un padomājot, tā arī ir. Es dievinu, ja cilvēkiem man apkārt klājas labi, viņi ir veiksmīgi, laimīgi, kaut mazās uzvaras sasnieguši. Un nereāli besī nelaimīgie, ņergas, depresīvie un tādi. Teorija ir - es to visu uzsūcu. Pat ja ne tā, apkārtējie cilvēki mani ļoti ietekmē. Man ļoti, ļoti patīk, ja cilvēkiem veicas, viņi saņem to ko ir ļoti gribējuši, pakāpjas solīti uz augšu. Dievinu. Man ir prieks par viņiem.

Un varbūt kaut kādā ziņā tas ir arī saistīts ar to, ka es jūtos par VISU atbildīga. Liekas, ja cilvēkiem klājas slikti, tā ir mana vaina. Nu vaina... tagad es mēģinu saukt to par atbildību. :D Es esmu 100% atbildīga par to, kas notiek manā pasaulē. Tāds ir mans plāns un manis pieņemtais pasaules modelis.

Ņemot vērā iepriekšējo ierakstu un špikojot no morphine, varbūt arī ciba varētu būt labākā vieta, kur atstāt piezīmes par redzētajam filmām.
Tatad...
( ... tālāk ... )

Mana ciba eksistē kopš 2005. gada novembra. Hmm... sen. Un pirms tam kādu gadu bij vēl tumsiigaa. Ziniet? Tā ir ceturtā daļa manas dzīves! Akdies...

Atkal atradu dažus savus stāstus. Trīs precīzi runājot. Ai, kā pavelk uzreiz. Noskaņa, sajūta, garša un kamols rīklē. Un dažas rindas ar, kas pa viena stīgai no dvēseles vilktas un akmenī cirstas un cirstas. Jau sen gribu atrast sīkstāstu par pūdercukura lūpām. Papīrs. Ceru, ka atradīšu. Kādu laiku atpakaļ atradu arī stāstu par nežēlīgo mīļo.

Šis ieraksts nebija, lai kaut ko pateiktu.

Visiem tā nepatīk, tā nepatīk ziema (gluži brutāli to ienīst), ka man gribas šo nežēlīgi skaisto brīnumu aizstāvēt. Man patīk. Un ja arī ziema nav gluži jūsu gadalaiks, tad tādu naidu tomēr tā nav pelnījusi. :(

Jūtos tikpat nesaprasts zvirbulēns kā tad, kad ar balti pūkainajiem ezotēriķiem runājos par tumsu.

Braucu no kalniņa, biju pirtī, ierīvējos ar sniegu, vēlreiz uz pirti, sēdēju un sauļojos (seju) siltajā ziemas saulītē, kamēr mugura nežēlīgi nosala. :) Burvīga vieta, burvīgs pasākums. Wī! Ziema nebūtu nekas, būtu pilnīgi palaista garām, ja nebūtu braukts no kalniņa. Mhurr... Un tas aukstums!!! Kad esi silti saģērbies, nav lielāka kaifa par īsti aukstu ziemu. :)

Man šķiet, ka savās dusmu lēkmēs, es pazaudēšu dažus draugus un daudzus paziņas. Varbūt tā labāk, jo ļoti nepatīk, ka cilvēki mani novērtē tikai hapī šainī garastāvokļos. Toties es ļoti novērtēju tos cilvēkus, kam mans garastāvoklis nav izšķirošais kritērijs manis vērtēšanā.

Iedvesmojoši bij uzzināt, ka Klūnijam bij dusmīgais posms. Galu galā tagad viņš ir cienījama un godājama persona. Nav jau tā, ka šīs nekontrolējamās dusmas ir pasaules gals, bet patīkami redzēt, ka vismaz kādam tās ir pārgājušas.

Piektdienas ir vistrakākās - darbā visvairāk cilvēku un jo sevišķi kolēģu. Par daudz, kaitinoši.

Pēcsajūta joprojām galīgi pē. Whēk! Es jūtos aptraipīta. Un vispār sapnī atspoguļoto situāciju es jau sāku apzināties pirms vairāk kā pugada. Un, un... Es nespēju to pastāstīt. :(

Reizēm gribas lādēt tās nojausmu sajūtas, kurām es nespēju rast pamatojumu, it īpaši pieaugušo pasaulē vēl sīkai esot.

Un milzīgs paldies Azber, viņš mani ilgi sargāja. Bet tagad, tagad es gribu būt pati.

Vajag kādu cilvēku, kurš paskatītos portatīvo, kā darbojas, atbildēt uz jautājumiem un ko nu tur vēl vajag, iespējams kaut ko pieinstalēt. Sistēma principā kārtībā un jāpārinstalē nebūs. Par labu darbu un labām un pieklājīgām atbildēm piecītis, 5Ls. Trešdien/ceturtdien, iespējams varbūt vēl piektdien. Kurš grib, piesakās.

UPD - Meh, atliekas uz nedēļu.

Šampis tulīt cauri. Vai arī dzirkstošais, lai kas tas būtu. Par to, ka šodien dievi man lieguši palīdzību no malas. Nezinu, laikam pašai jātiek galā... bet kā?? Šobrīd zinu trīs emocionālos stāvokļus: viss puslīdz ok, kontrole kārtībā; tulīt uzsprāgšu aiz dusmām; tulīt apraudāšos. Es esmu nogurusi, nogurusi no naida un dusmām. Es gribu tikt no tā vaļā, bet laikam jau dieviem ir citi plāni. Un es negribu pakļauties. Ne dievu, ne cilvēku varai. Es vienkārši gribu būt brīva... un zinu, ka pat to es nespēju, kamēr es sevi nesakārtošu, savādāk brīvība nesīs asiņu garšu.

Ak, ko nu tur par emociju garšu, es atradu filmu garšu, atkal no jauna baudāmu. Man vajag barību smadzenēm, bet ja filma nespēj to sniegt, tad laiks ir izniekots. Ja jau es aizmirstos, tad vismaz gribu saņemt pretī ko vērtīgu, domas un emocijas raisošu, ņemsim vērā, cik ļoti savu vēlmi aizmirsties, es nicinu.

Man reizēm ir bail pazaudēt sevi, lai arī es nemaz nezinu, kas es esmu.

Šī atbilde ir vienmēr. Vienmēr, kad es jautāju. Un man šķiet, ka joprojām es to nespēju. Es tik ļoti gribu justies labi - perfektā kustības un miera vijībā, lidojumā. Es tik ļoti gribu darīt pasauli labāku, bet es nespēju. Es nespēju darīt sevi labāku, bet jāsāk ir ar sevi. Es tik ļoti gribu darīt labāko, ko es vien spēju, un es nespēju arī to. Es vēl joprojām esmu pilna ar murmuļiem, mošķiem, bremzēm, gružiem, mezgliem, iesprūdumiem un apjukumu. Un tagad pasakiet man - kā lai es sekoju intuīcijai, ja es esmu vienkārši apjukusi?

Es esmu noilgojusies pēc sarunām. Sarunām dziļumā.

Kāpēc man vēl skatīties filmas? It īpaši skumjās - man pašai sevī drāmas trūkst? It kā nē, kā reiz ar to gribu tikt galā. No skumjām, vientulības, žēlabām, ciešanām un sagrāves es arī atteikšos. Laimīgām beigām es ticu tāpat, bet neatrisināto beigu manī pašā vēl gana. Žēl, ka labu sci-fi īsti neticu vairs atrast neko daudz. Abstraktu ideju vārdā sēnalas arī negribu sijāt, pārāk daudz.

Lūk māksla! Tiešām, filma bija nostrādāta smuki - i mūzika, i vizuālais darbs, piesieties negribas. Taču māksla mani sāk arvien vairāk neinteresēt. Uz teātri arī es neiešu. Negribu mākslu, pē.

Lai arī Ziemsvētkos iedvesmas nebij vispār, atcerējos, kas es taču biju šo to mammai un māsai uzdāvinājusi pirms tam. Un tagad māsai nopirku brienamos zābīšus. :)
Es tomēr neesmu tik šausmīgs cilvēks. Tikai ar neparedzamu garastāvokli. :D (un to ar es salabošu kaut kad kaut kā)

Es ik pa laikam ienīstu visus cilvēkus. Jeb precīzāk - cilvēku grupas. Viendien tie ir visi jautrie happī šainī pīpl, citdien visi bezmugurkaulnieki, citu reizi atkal visu zinošie. Ghrr. . Man ir apnicis ienīst. :(