| Jun. 12th, 2018 @ 07:56 am (no subject) |
|---|
Vakar izrādījās, ka mana vingrošanas instruktore ir atvaļinājumā, tad nu viņu aizvietoja ļoti tieva būtne, kura visu nodarbību mani cītīgi vēroja un nāca klāt, lai liktu man vēl augstāk celt kāju un vēl vairāk uz sāniem, nevis pa diognāli. Rezultātā izbesīja mani tik ļoti, ka visa labā apņemšanās šonedēļ sākt iet uz vingrošanu divreiz nedēļā paputēja. Gaidu atpakaļ Žaneti, kura arī paregulē, kā pareizāk būtu izpildāma kāda kustība, bet tajā pašā laikā vienas nodarbības laikā viņa ik pa laikam uzmundrina ar vārdiem - labi, malači, forši. Nu, tāda dikti pozitīva būtne. Un viņa ir tieši tas motivators, kas ļauj pārvarēt savu slinkumu un iet uz vingrošanu.
Bet nu vakarā es aizbraucu uz mājām, uztaisīju visai nesaprotamas vakariņas sev un mammai un iekritu gultā.
Tā, lūk, man iet, tā, lūk, man iet. Mēģinu mammu noskaņot uz pozitīvā viļņa. Runājamies. Es pat mēģināju kādreiz savest viņu kopā ar viņas jaunības laiku draudzeni. Zināju viņas draudzenes meitas vārdu un uzvārdu - domāju, varbūt Draugos vai Feisbukā var atrast. Bet bija divas meitenes, vecums nebija norādīts. Un saprast, kura ir īstā, tā arī neizdevās. Bet nu tai meitenei vai nu bija skatījumu statistika abonēta vai arī Visums pareizi iztulkoja manu vēlēšanos. Un pēc kādām pāris nedēļām tā jaunības draudzene manai mammai piezvanīja. Un vakar jau pati mamma stāstīja, ka draudzene esot teikusi, ka viņai esot bildes no izlaiduma (kurā mēs visi piedalījāmies). Es viņu savukārt saku - tas taču forši, mēs varētu kādreiz ciemos aizbraukt. Vajag tos mērķīšus. Vajag kaut ko, uz ko tiekties. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}