Albion

šodien staigāju gar daugavmalu un uzberzu tulznu uz pēdas, bet ne par tulznu un arī ne par ļoti daudzajiem gulbjiem, kurus cilvēki ir līdz nelabumam pārbarojuši.

tur staigājās daudz dažādu cilvēku, bet liels īpatsvars bija 2 kategorijās: ar suņiem un ar bērniem. un tad es atcerējos tās varbūtību līnijas no lukjaņenko vampīrgrāmatām, nu par to, kā visādi teorētiski var notikt.

es iedomājos, ja mums ar kalniņu viss būtu sanācis citādi, ja vispār viss būtu noticis pa citu varbūtību līniju, - viņš taču, sasodīts, gribēja bērnu. un ja viss būtu noticis citādi un mēs būtu vēl nedaudz stulbāki, tad es šodien varētu ierakstīties vienā no populārajām gar-daugavmalu-staigātāju grupām. un tas būtu reāli dīvaini.

man par to domājot pat īsti nekāds sentiments vai kas tāds neuznāk, vienkārši reāli dīvaini sajutos šodien. un vēl nopriecājos par to, kur varbūtību līnijas noved. kaut gan - kas zina.

un kaut gan doma par sevis reproducēšanu man šķiet reāli freaky, tas laikam tomēr ir "vecums nāk" sindroms, ja par to vispār domāju. baisi katrā ziņā.