No rīta pazvanīja mamma un mīlīgajā, aizbildnieciski dusmīgi pamācošajā manierē man sāka stāstīt kā dēļ kapitālisma dokumentālās filmas ko viņa vakar redzēja, es nekad nevarēšu atļauties māju, tāpēc man ir jābūt gudrai un jāmēģina veidi kā tikt pie mājas ASAP! Sākumā es ar mazliet asariņu acī noteicu O..k.. un ka man tagad jāiet. Bet pēc sarunas sāku bailīgi pētīt lietiņas, un uzreiz sapriecājos. Gan ISA bonusiņus man valdība dos, gan 40% mortgage man dos, tik daudz visu dos, un vēl pavisam jaunai mājai! Bomba! Re ku varbūt atliks tikai krāt dažus mēnesīšus up to gadiņu un tikšu pie my master crib yall dawgs yooo. Bet kā jau ar visām sensācijām dzīvē, izrādījās, ka ISA vairs nepastāv, un 40% dos tikai jaunbūvēm nekurienes vidučos. Atkal nobēdājos un izsecināju, ka labākajā gadījumā pēc daudziem gadiem nopirkšu kaut kādu sapelējušu graustu zem Hītrovas, bet vismaz ar bezgalīgām dārza ārēm. Tad dārzā es uzbūvēšu mazu štābiņu un tur dzeršu miestiņu.

Man ļoti negribas dzīvot nekurienes vidū dēļ R, jo es zinu, ka viņš nogarlaikosies un kļūs par kaut kādu depresīvo Sartra brālēnu. Pati es ļoti gribu dzīvot nekurienes vidū, jo ticu ka varu. Un ļaunākais scenārijs, kas ir dārgs pusnekurienes vidus, šķiet pagaidām mūsu labākais scenārijs.

Es vēlētos, lai es būtu mazāk pesimistiska un vairāk meklētu iespējas, un lai tās maziņās iespējiņijas ko atrodu neizrādītos kaut kāds tricksy and false šumumburums. Un lai mani nepārņemtu skaudrums un nepārliecinātība savos meklējumos, ja neredzu instantu iniciatīvu no R puses. Basically I need some sovereign grit and unstoppability.