Atcelšanas kultūra ir relevanta tikai tad, kad cilvēkam ir svarīgi, lai viņa viedokli dzirdētu daudzi cilvēki, vai arī tad, kad cilvēks bāž savu degunu citu darīšanās, vārdusakot - kad viņš ir narcisistisks. Tāpēc arī šīs deluzorās apsēstības sekas pārsvarā manifestējas tikai sociālajos mēdijos, vai citās narcisistiskās institūcijās. Un ja kāda institūcija top narcisistiska, tad varbūt tā nemaz nav vajadzīga, vai pat ir anti-esības paveids.

Sekojoši, man intuitīvi šķiet, ka jo mazāku es varu savu dzīvi pataisīt, jo labāk. Fokusēties premostdominantly uz to, kas man ir dots un pašā esības priekšā - mana ģimene, apziņa, visādas mazās laimītes, kas ir manu interešu vilkmes un dvēseles mudinājumi. Piedalīties pasaulīguma izvirtušajās kaujās, pat ja tikai veltot garīgo enerģiju, šķiet kā ikdienišķa atdošanās velniem.

Nosargāt sevi un to kas ir svēts. Pie cilvēkiem nākt ar intuitīvo kopību, nevis sintētiskajiem viedokļiem. Man tiešām ir žēl, ka es esmu savā mutē ielikusi kaut kādus paviršus vārdus, bez būtības un bez mīlestības. Jā, pasaule pieprasa, lai tu runā, bet Dievs pieprasa lai tu klusē un dari.