sabiedrība eksistē, jo, piemēram, ēkas ir sasalušas, sacietējušas domas. zeme, teritorija, dārzs ir piesūcies ar domām. mūzika ir domas un sajūtas pārnese. visur kopienā un sabiedrībā kur ej, ir domu pilis, sabiedrība literally turās uz domu un mākoņu pilīm. tikai dabā domas atduras pret kaut ko citādāku, ko pilnībā nevar aptvert un iesavināt - apdomāt, tāpēc dabā kā domu robežsituācijā viss var tapt tikai sadarbībā, lai gan arī dabas cilvēks mēģina izstiept lielu kauzāciju domu karti pār dabas ciklu plašumu.

un vēl jau ir klusās un lēnās domas. un ir arī tās klusās domas, kuras neatnāk no cilvēka paša, tās vienkārši ierodās, un tad tu sevī pamani kaut ko citu. bet ne obligāti impostor.

jaa shkjiet sabiedriiba ir sasalushas domas. bet daba ir vairaak kaa pluustoshs uudens, kas kausee cilveeku tam nonaakot saskaree, bet ko cilveeks varbuut ar savaam domaam veelas sasaldeet. maakslaa piemeeram.
manupraat, varbuut driizaak vispaar viss kas naak caur cilveeku ierodas no citurienes, un tad tas nokljuust cilveeka praata ledusmashiinaa kas to sasaldee dazhaadaas formaas. taapeec mani ljoti interesee klausiities un mekleet sakariibas visaa kas pieprasa praata uzmaniibu. kaut gan varbuut ne viss, varbuut daudzas nojautas vienkaarshi ir praata blakusprodukti

taču tas nenozīmē, ka viss (sabiedrība, kopienas) turas uz puņķiem, lai gan dažkārt tā mēdz izskatīties. domas ir tik stipras, cik griba, griba domāt domas. paskaties atkal uz celtni kā sacietējušu domu formu - tā ir jāgrib domāt, domāt līdzi, cik daudz gribasspēka tur ielikts. un sabiedrības izjūk, kad īsti vairs negrib domāt konkrētas domas. tāpēc jau Rainis pareizi norādīja, ka, piemēram, nav pamata runāt par latviešiem vai Latviju kā par kaut ko "mazu" - tu esi tik liels, cik tava griba. paskaties kaut vai uz islandiešiem, tas viss ir atkarīgs no cītīgas pāris domu domāšanas.

tāpēc jau terorisms var būt tik efektīvs, it īpaši ja sit pa konkrētiem, simboliskiem, ar lielu domu piesūcinātiem objektiem (pieminekļi, pulcēšanās vietas, transporta infrastruktūra, izklaides punkti, svētvietas), jo sitiena rezultāta lielai noteiktas sabiedrības daļai piepeši pārtrūkst kāda domu ķēde, viņi ir kā izsviesti no lielās, stabilās domu laivas, un tad liels cilvēku skaits sāk domāt apjukušas, neskaidras, bailīgas domas. kaut kādā ziņā tas māca tik ļoti nepiesiet savas domas konkrētiem, piesūcinātiem simboliskajiem fetiša objektiem. jo ja sasalušo domu celtne var tikt iedragāta, un ja tik ļoti sevi esi pie tās sējis, var sekot liels apjukums, izmisums un domu juceklis. sitot pa konkrētiem domas objektiem varētu sagraut jebkuru visvarenāko impēriju un stabilāko sabiedrību.

tajaa pashaa laikaa droshiibas sajuutu rada apzinja, ka pat no/uz sadragaato struktuuru gruveshiem var uzaudzeet jaunas domas, varbuut radiit kaut ko labaaku, interesantaaku. domu ledus izkuust, paarveershas uudenii, un jau driiz atkal sasalst, rodas ledus kristaali un aug pa jaunam lielaas kompleksaas struktuuraas