ar izlasītajām grāmatām - pirmkārt, mūsu kontā iegulstas iecienītā rakstnieka Andreja Dripes publicistika "Bet kā ir ar meitenēm?" (1978.g.), kurā ir gan reivs autora galvā, gan šīs pašas Alsviķu karsējmeitenes, gan apbrīnojami identiska genderlomu ideju piramīda kā mūsdienu Latvijas tradicionālo vērtību piekritējiem , gan nu jau par firmas zīmi kļuvušās Pedagoģiskās Sēdes. Ir pat neliels fragments, kas bezmaz vienīgais mūsu literatūrā varētu citiem palīdzēt atšifrēt manis pašizdomātā teiciena-skaitāmpantiņa "одну ложку за тигрёнка, одну ложку за слонёнка" otro daļu (nea, tomēr neatšifrēsiet). Lieliska grāmata.

Otrs spēkadarbs ir Māra Ruka "25 gadi sektā", no vienas puses opuss par pseidostudentu korporāciju vēsturi dievzemītē, no otras - tas ir vislabākais melnās komēdijas scenārija aizmetnis, kādu vien esmu redzējis iz kāda no mūsu rakstnieka radošās spalvas iztekam. Nu, rakstnieka, protams, tas būtu stipri teikts, un vēsturnieks Ruks arī īsti nav, viņš šeit ir nedaudz jūtās un pasaules uzskatos aizvainots kristietis. Taču neskatoties uz to, esmu pārliecināts, ka viss šajā magnumā pavēstītais noteikti ir patiesība; nopietni, man vienreiz ir gadījies 90-o gadu studenta gaitu laikā iedzert ar pāris korporeļu fukšiem, pie tam vēl viņu fraternitijas apsardzes pamestā citadelē (ar visiem tiem kausiem un rapieriem), tas ir tāpat kā iedzert ar pāris alkoholu mīlošiem Jehovas lieciniekiem, ne vājiem nerviem. Arī lieliska grāmata - tikai tumšie rituāli, sazvērestības un pentagrammas uz atrofējušos pensionāru pļeškām, ftw!

jā, gvinija arī pirms vagīnu teraktiem ar daudz ko priecēja mūsu mazos skatītājus

nu tas jā, viņa ir nereāli kruta

ar aizvien lielāku interesi sekoju tam, ko isti grib renē fāzels
vispār, davai, bez politikas jebkādas, tikai par sportu pandēmijas laikā

es ceru, ka mūsējie no šīs tēmas ir jau totāli notinušies, šoreiz malači vispār, es negribētu atdot mūsu kvotu gadā bez skatītājiem
(starp citu, tā ir vēl smieklīgāka tēma: mēs nevaram sarīkot čemionātu bez divām, cik tur, 8000 skatītāju vietām tukšās hallēs - es vēlētos, lai šī bloga lasītāji pēkšņi saprastu notiekošā absolūto absurdu)

varianta iespējamība, ka kāds nhl klubs atlaidīs spēlētāju uz turnīru, kurā viens ūsains vīrietis ir apsolījis otram "pie mums nevienam problēmu ar covid nebūs" (lai arī ko tas nenozīmētu, izklausās pēc zinātniskās fantastikas)
ir kaut kur 0,00001%

lai arī visdrīzāk - gandrīz neviens nekādas izlases nepalaidīs uz turieni
kaut kas boikotēs dēļ tā, ka lukašenko ir cilvēkēdājs (uzminiet, kas)
varbūt sev atklās jaunas rezerves, kā mēs pēdējā laikā basketā, sūtot cīnīties trešo izlasi, ja tur kāds arī nomirs, mēs par viņiem vispār neatcerēsimies
pastāv variants, ka beidzot mēs sagaidīsim čempionātu, kurā spēkos mērojas tikai baltkrievi, krievi un kazahi

vienmēr esmu mēģinājis saprast latvijas radio brīvā mikrofona ideju
tas ir, tipa, kā tautas spogulis
reāli, uz turieni mēs taču pat smagas alkoholiskas intoksikācijas iespaidā nesāktu zvanīt
divos dienā, bļaģ, uz brīvo radio mikrofonu!
runājiet, ko gribat!

kā rezultātā uz turieni zvana vai nu mūsu valsts īstenie patrioti, cilvēki no dziļiem laukiem, ļoti dziļiem un ļoti laukiem, kā mums maigi aizrādītu žurnālists aidis tomsons, vai nu idioti un psihopāti no pilsētas
kā arī pilsoņi, kuru zvanu pie vārdu salikuma "žīdu vara", aprauj pie "žī"

iespējams, ka projekta sākotnēja ideja pirms gadiem desmit bija izglītot tautu, un tai piemita zināms, hm, cēlums
kāda tā ir šobrīd, kad idioti ar psihopātiem, kā zvanīja, tā arī turpina izklaidēt pārējos, un noskaidrojās, ka ir grūti ārstēt cilvēkus pa telefonu, jau ne visai ir skaidrs

dārgie cibas lietotāji, kas nodarbojas ar jurispudences lietām, it sevišķi zīmolu tiesību jautājumos
ja es savu nākamo miksteipu sēriju, kuru plānoju īstenot miksklaudā (es vēl tur biju plānojis starp dziesmām lasīt personisko tā saucamo dzeju, lappuses no paula bankovska grāmatas "trausls ledus", un iemontēt fragmentus no rīgas kinostudijas k/f "nakts bez putniem"- man reizēm šī iecere liekas kā pilnīgi šiza, viņa tāda arī izskatās, taču es to kaut kad sākšu darīt), es nosauktu par "Gin Panorama", es īsti nepārkāpju neko?

Es vienkārši apmainu esoša zīmola vārdus vienu pret otru, tipa, "Cola Coca", Pauls Raimonds

a ir kaut kur toto, kurā var aiznest naudu uz navaļnija atgriešanos dzimtenē:

- iesēdinās 3.3
- neiesēdinās 2.0
- būs mahačs 1.4

uzreiz tādā paineplā, teiksim, nevis mistiskajā xbetā

man visi šie tā saucamie homofobiskie likumi vienmēr ir asociējušies ar kaut kādu savādāku seksualitātes izpratni šo likumu lobijos
es nevēlos apgalvot, ka tās ir slēptas homoseksualitātes bailes
tāpat kā rūpes par ģimeni (kas vienmēr liekas ļoti divkosīgas)

bet reāli
es esmu heteroseksuāls džeks, kuram patīk tikai meitenes - pat žēl, biseksualitāte noteikti atver daudz plašākus apvāršņus un darbības spējas
homoseksuālā ziņā es laikam mazlietiņ varu atšķirt glītu džeku no ne pārāk, taču tikai laikam jau pavisam acīmredzamos salīdzinājumos
baiļu no tā, ka kādu dienu es pēkšņi sapratīšu, ka man patīk vīrieši, man arī nav - vispār jau laikam es tad to būtu sapratis pirms gadiem trīsdesmit
karoče, pīpē cigaretes, dzer absintu, guli ar zeltenēm, tāds ir mans tibetas dievu iecerētais liktenis

un es neizjūtu absolūti nekādu antagonismu pret gejiem
es necenšos galvā iedomāties gejseksu vai aplūkot to specifiskā kinematogrāfijā, lai tas viss man izraisītu riebumu
man to kaut kā...nevajag vai...neinteresanti...priekš kam vispār
taču kāds to laikam iedomājas un aplūko, lai kvēlotu svētā sašutumā

es gan esmu par jebkādu minoritāšu aiztāvību mūsu valstī
pēc vilku likumiem, tava banda ir tieši tik stipra, cik spēcīgs ir vājākais tās pārstāvis

un es ne visai saprotu, kas manu laikabiedru galvās diktē šādas likumu izmaiņas

da labi, 2 gadi bez sniega mūsu valstij arī bija drusku par daudz!

njā, pēc jūtubes piedzīvojumiem ar tekbolu, man tagad tekbols bieži vien ir rekomendācijās

nereāli kruta mf dooma fotka no stones throw leibla

bezpersoniski pret viedokli, interesanti, kāpēc didzim šmitam ir tādas problēmas ar komatiem

man, protams, patīk romantiskais pastorālisms
taču latviešu litratūrā tas, šķiet, reizēm mēdz aiziet nedaudz par tālu
palasi tādu, piemēram, kaijaku

priekšplānā lauku mājas pagalmā iznāk vīrs aizvēsturiskā džemperī
viņa seju ir kinematogrāfiski izvagojušas drāmas un kandžas rievas
spēcīgās rokas ir gatavas pārplēst traktoru
un tad viņš sāk nest
MANA AKA! MANA RIJA! MANA TĒVA RIJA!
(fonā redzami kaut kādi nomelnējuši un pusapdeguši grausti)

lai arī esmu pilsētas puika, man laikam arī tagad vajadzētu sākt skriet apkārt pa dzīvokli
MANS JAUCĒJKRĀNS! MANS PODS! MANA TĒVA KONDICIONIERIS!
un noteikti nokrist ceļos, apskaujot izlietni
divus stāvus augstāk pa logu izlido raudupiete, klāra francevna

nu sākās

nu kā, oldskūls jau noskatījās urganta jaungada šovu?

laimīgu jauno gadu, ciba!
salūtu figačīšu koridorā

vakarnakt pirms miega sāku pārlasīt "tibetas dzīvo un mirušo grāmatu", ātri aizmigu, taču grāmata turpinājās

es esmu malacis, uzcēlos sešos no rīta, lai pabeigtu spēlēt "twin mirror"