sapratu, ka tomēr ļoti gaidu viņu jauno albumu

man šķiet, the national vispār nav iespējams uztvert, izraujot kādu konkrētu dziesmu no desmit gadus ilgstošās un nesaprotot, kas un par ko ir tāds žanrs kā americana (tā, par kuru silver jews, neko keisa, calexico un frenka bleka soļņiki) - the national kā mūzindustriālisti būvē savas pasaules namiem stingrus pamatus tieši no amerikanas, tikai pēc tam sākas sarežģītas un neparastas formas, apžilbinošas neona reklāmas, caurgaismotas stikla, plastmasas un metāla kafejnīcas ar vientuķliem nighthawks
tu vari uztvert viņus kā jaunās pasaules the bad seeds vai tindersticks, taču tas vienmērbūs ļoti maldīgi - ja nezini, no kurienes aug kājas šim slavenajam dread fun'am par "and how is the water of the rain and how is the air of the wind"
vienkārši viņi sāka ar to, ar ko visi modernās amerikanas meistari beidza, un būvēja tālāk

arī šo albumu tāpat kā klasiskos "alligator" un "boxer" producē ārzemju latviešu speciālists pēteris katis - viņš ir hell of the producents (zinājāt, ka pirmais interpol albums - arī viņš?! atpazīstat bungas "mistaken for strangers"?!)
ko es varu teikt šajā sakarā
build high, čuvaki
jaunais singls un tā

xxx

domājot par jauno paaudzi, to, kas piedzima, teiksim, 90-o beigās, visgrūtāk būtu pastāstīt, kā es ar kabeli savienoju televizoru un agregātu, kas bija nevis pleisteišan 3, bet gan magnetafons majak, un ka signāls gāja nevis no agregāta uz televizoru, bet tieši otrādāk, taču mērķis lielā mērā bija samērā līdzīgs, kā ar pleisteišanu trīs

un vēl mazliet par the national: kādreiz vnk juku prātā no šīs dziesmas
xxx
showered and blue-blazered, fill yourself with quarters / you get mistaken for strangers by your own friends / when you pass them at night under the silvery, silvery citibank lights /arm in arm in arm and eyes and eyes glazing under.
ohh.