vakar biju mežā, Langā.
iesācēja veiksme mani galīgi pameta likteņa varā - līdz pusei vēl kaut kā nebūt čunčināju pēc plāna, bet nu kontrolpunktos tik ilgi domāju un plānoju, kā tikt tālāk, ka odi bariem klupa virsū un tajā mākonī vienubrīd tāda kā puspanika uzmācās.
un tad, pēc dažiem viegli savāktiem punktiem, bēgot no vienas kaitinošas kompānijas, pārāk ātri un pārliecināti iespruku biezoknī un apmaldījos purvā. ilgi brīkšķinājos pa krūmiem, papardēm un peļķēm, šad tad netālu kāds apņēmīgi paskrēja garām, bet man beigās apkārt bija tik daudz koku, ka atmetu cerības tikt atpakaļ uz trases un gāju meklēt mājupceļu. biju jau arī krietnu laiciņu mežā pakāsusi.
kādu gabaliņu paskrēju pakaļ diviem puišiem - izskatījās, ka viņi zina, uz kurieni skrien, un man jau tikai vajadzēja nonākt vienalga kādā kontrolpunktā, lai saprastu, kur, pie velna, es atrodos. sajūta diezgan nožēlojama.
"piesējos" 55.kontrolpunktā un beidzot krāsainajiem laukumiem un zīmējumiem kartē atkal parādījās sakarības ar dabā redzamo. atradu pareizās takas un raitā solītī kātoju atpakaļ uz startu, lai atzītu sakāvi.
nākamreiz ņemšu iesācēja distanci, kā iesācējai pieklājas. un negāzīšu pa taisno brikšņos iekšā, vienlaikus blenžot kompasā un cenšoties noturēt pareizo virzienu, un mēģinot nepaklupt, bet skriešu gudrāk.

un, kad es pēc meža tāda izspūrusi un odu sakosta pārrados mājās, kur turklāt mani sagaidīja saldējums, pašā vakarā es tik daudz smaidīju, smējos un dauzījos, kā ļoti sen nebija bijis.
absolūtai labsajūtai tik vien vajadzēja kā svaiga, tīra meža gaisa malku vēnās.

iemesls, kāpēc pēdējās apmēram 15 minūtes darbā samērā neveiksmīgi mēģinu apslāpēt nevaldāmus smieklus - Ļoša un Goša. :D

kā jau ierasts, 4.maijā skrējām Stipro skrējienā.
patīk tā tradīcija pirms pirmā (sieviešu) starta dziedāt himnu, jo kurš gan nezina, ka dziedāšana mazina uztraukumu un stresu. un tad, kad dažas sekundes vēlāk atskan starta šāviens, tu tāds mierīgi priecīgs sāc spriņģot pa pļavu uz priekšu līdz pirmajai plančkai, kur smaidam uz sejas pievienojas arī dubļi. :)
vēl man ļoti patīk, ka Stipro skrējiens ātri iemāca sadarboties cilvēkus, kuri teorētiski trasē ir konkurenti. dziļākā grāvī viens otru pastumj uz augšu, pēc tam padod citiem roku un visādi citādi cits citam izpalīdz. tā jauki. :)
šogad bija jūtami garāki pārskrējieni no viena šķēršļa līdz nākamajam, un arī dubļu bija krietni vairāk. mežā, kur līdz šim parasti par šķēršļiem ir bijuši samesti zari, šoreiz taciņas bija īsts cūkas sapnis - sulīgi melnzemes dubļi virs potītēm. izskatījās, ka tālāk, trasē, dažās vietās pat speciāli pievesta mālaina zeme, lai mīkstāk iestieg, lēnāk tiek uz priekšu un izmīcās no sirds. būtu interesanti paskaitīt, cik daudz neuzmanīgi aizsietu kedu tajos tika atstātas.
dubļu tranšejas, grāvji un dīķi pastiepti garāki, augstuma šķēršļi bez lielām izmaiņām. nu jau par leģendu ir kļuvis eļļainais, slīpais "stikla kalns", kas vismaz katram trešajam tēva dēlam/meitai liedz nokļūt Antiņa godā. meitenēm kā trases atklājējām parasti tiek svaigākā eļļa un slaidākais nošļūciens atpakaļ lejā, bet, kad meitenes eļļu uzslaucījušas ar drēbēm un noķēpājušas sienu ar dubļiem, pārējiem jau drusku vieglāk. klausot līdzjutējas Kitijas padomam, skrēju eļļas sienai uzreiz garām un vēlāk, kā ierasts, drusku nožēloju, ka pat nepamēģināju. visu pārējo izbridu, uzrāpos, izlīdu, uzkāpu, pārlecu un visos pārējos vajadzīgajos veidos pieveicu kā pieklājas.
liels respekts, ka šoreiz organizatori bija padomājuši par siltām dušām (ar garām rindām gan, bet tas pieder pie lietas) un arī tādām alternatīvām kā ugunsdzēsējs ar šļūteni, kas gan paspēja ar pamatīgu strūklu noskalot tikai kādu pusi gribētāju, jo tad cisternā izbeidzās ūdens. ja vēl nākamgad trasē būtu kaut viens dzirdināšanas punkts, būtu vispār laime, jo tādā saulē, siltumā un putekļos slāpes bija diezgan hardcore. :)
kā jau ierasts, pēc šādām izklaidēm kājas viscaur ir koši izraibinātas ar zilumiem, šogad vienīgi uz sejas pievienojies neliels nobrāzums - rāpjoties pāri 3 m baļķu sienai, līdzās esošā meitene, ceļot kāju pāri augšējam kokam, drusciņ ievilka man ar dubļainu kedu pa seju.
jebkurā gadījumā pasākuma bilancē ir tikai tīrs prieks, laime un nelielas muskuļu sāpes, un neizsakāms prieks un gandarījums par superīgi pavadītu dienu. (kā arī vienas bojā gājušas treniņbikses)

viens no superīgākajiem pretsmēķēšanas kampaņas plakātiem!


te ir vēl :)

labākās lietas tieši tā arī notiek - vienas dienas vakarā noķer lielisku iespēju aiz astes, otrajā dienā no vairākām neiespējamām opcijām atrod vismaz vienu iespējamu, un trešajā - svini dzīvi.
pirmdienas vēlā vakarā laimīgā kārtā miiljo_stundinj piekrita ņemt mani līdzi kolēģiem plānotajā laivu braucienā kopā ar "Ežiem" pa Ogri, bet jau otrdienas vakarā tikpat laimīgā kārtā brālis piekrita aizdot savu auto. reizē ar 1992.gada 7.sērijas BMW atslēgām saņēmu brīdinājumu, ka, pirmkārt, mašīna ir ļoti ēdelīga uz 100 km pat gāzi apēd aptuveni 10 ls vērtībā, bet benzīna sūknis ir izgājis no ierindas, tāpēc gāzes daudzumam būtu vēlams regulāri sekot. otrkārt, mašīna sver 1,6 tonnas, tāpēc jāpiesargās ar to kaut kur norakties, jo izstumt to no bedres būs sarežģīti. treškārt, bembim ir nelielas problēmas ar riteņu savirzi, kā rezultātā tā diezgan jūtami velk uz labo pusi, un, braucot lēnāk par 110 km/h, purinās.
vēlāk man izdevās visus nosacījumus izbaudīt pēc pilnas programmas, bet tas tik ļoti piederējās saulainajai, piedzīvojumu pilnajai dienai Ogres krācītēs.
un vispār, ja tā padomā, es vakar satiku neticami daudz neticami izpalīdzīgu, svešu cilvēku.

( ... tālāk ... )

ka nav, ta nav! "nu, tad es laižu vaļā savu airi..." :D


fantastiska fotogalerija no Amatas!
(ir vērts arī uzmest aci bilžu komentāriem)

nu, lūk.
salasījušies un saklausījušies aprakstus, cik bīstama ir Amata pie 2 m ūdens līmeņa (sagāzušies koki, augsti viļņi, atstraumes, grūtības tikt krastā un marodieri, kas nosper apgāzušās un nelaimē nonākušo airētāju laivas...), vakar ilgi domājām - varbūt labāk braukt uz Braslas upi. iedvesmai aizgājām līdz lustūzim un paskatījāmies, kā Amata vairākas laivas vienu pēc otras met pret pret klinti, apmet otrādi un rauj cilvēkus vienus pašus lejup pa straumi (apmēram šitā). iekrītot tajās mutuļojošajās ūdens tonnās, kas gāžas uz jūru, kaut ko kontrolēt jau ir samērā grūti - var tikai cieši turēt airi, palaist kājas pa priekšu un gaidīt, kad izmetīs krastā.
saskatījušies biedējošos skatus, vairums gribēja braukt uz Braslu, jo no astoņiem braucējiem pieciem tā bija pirmā reize Amatā, kur nu vēl pie tik augsta, auksta un viltīga ūdens. kaut kā nemanāmi daži Amatas piekritēji tomēr pārliecināja, ka vismaz rāmākais posms no Melturu tilta līdz Zvārtes iezim ir jāizbrauc.
( es ļoti priecājos. )

diez vai ar mūsu pilsētas un izgāztuves kaijām ir citādāk, vai ne?
https://www.youtube.com/watch?v=ozBE-ZPw18c

domāju, ka šis ir dokumentēšanas vērts fakts - 27.marta 57.februāra rītā plkst.9 ārā ir mīnus 7 grādi, visi koki nosarmojuši balti un zemi joprojām klāj ledū sasalis, dubļains sniegs. pavasaris, ja.

vēl šī ir viena no retajām dienām, kad es vēlētos būt par dažiem tūkstošiem latu bagātāka tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es gribētu atbalstīt Mārtiņu Zvīdriņu ceļā uz Japānu, kur viņš 26.aprīlī gatavojas noskriet 161 km apkārt Fudži vulkānam (9000 metru augšup).

es nepazīstu Mārtiņu Zvīdriņu, nezinu, ar ko viņš nodarbojas, un uz ielas, visticamāk, neatpazītu, bet man patīk viņa mērķi un jauda, ar kādu viņš uz tiem iet.
liekas tāds motivējošs bezgalīgās enerģijas atoms vispārējā, lēnajā, sabiedriskajā pašplūsmā.

nu, es vismaz paturēšu īkšķus no sirds - dažreiz kosmosā nosūtītās domas un vārdi materializējas. mazums, CocaCola, Samsungs, LMT vai kāds cits tomēr sadzirdēs un nolems viņam iedot kādu piķīti.