tā kā dārgais Nils iecerējis rīdziniekiem ne tikai nepaaugstināt sab.transporta biļešu cenas, bet plāno arī citus labumus, aizdomājos, kas vēl tāds viņam varētu būt pa prātam.
piemēram, varētu noteikt, ka lauķiem ir jāpieceļas, jāpaceļ cepure un jādod sēdvieta, kad rīdzinieks iekāpj sabiedriskajā transportā.
Krievu drāmas teātrī pirmās rindas rezervēt rīdziniekiem. varbūt citos teātros arī (piemēram, uz "Biedri Zariņu" Dailes teātrī - noteikti).
Rīgas bibliotēkās grāmatas varētu dot tikai rīdziniekiem. lauķi lai brauc uz laukiem un lasa kartupeļus, nevis grāmatas.
vēl varētu noteikt, ka rīdziniekiem ir priekšroka gan visās iestādēs, gan arī veikalu rindās. "Stockmann" "trakajās dienās" pirmajā dienā ielaist tikai Rīgā deklarētus širminiekus.
klasiski, protams, bet - ar "Rīdzinieka karti" vajadzētu saulespuķu sēklām noteikt vismaz 8 santīmu atlaidi (un nodrošināt piegādi mājās).
Rīgā deklarētajiem iedzīvotājiem Rīgā arī šmiga būtu nopērkama visu diennakti un būtu ļauts staigāt apkārt ar atvērtu pudeli.
un vēl ar "Rīdzinieka karti" 9.maijā sabiedriskais transports būtu vispār par velti.
domes informatīvo avīzi Nila reklāmas avīzi rīdziniekiem piegādātu divos eksemplāros.
lai varētu nofinansēt vēl kādus bonusus, varētu atcelt pamatizglītības obligātumu Rīgā - riktīgi ietaupītos nauda.

tie, kam Rīgā nav, kur deklarēties, bet ļoti gribas, varētu skvotot Rīgas graustos. šie lauķi attiecīgi varētu saņemt papildus siltas zupas šķīvi Ziemassvētkos (janvārī).

Zanes problēmas kļūst arvien problemātiskākas...

sievietes no krievu frontes runā.
ļoti, ļoti.

šķiet, ka Labā dabā tomēr būšu nejauši iespārdījusi kādu latvāni. vakar pamanīju, ka zem potītes tāda īpatnēja, violetīga biezu čūliņu švīka parādījusies. nez kāpēc sūrstēt un niezēt sāka tikai vakar.

citās ziņās man iet tieši kā pa sviestu. vai, pareizāk, es esmu sviests. vai nu jātur tumsā un vēsumā, vai jāsmērē uz maizes, ja nav žēl, ka nokrīt (ar sviestu uz leju, protams).
juhū, let's celebrate.

"Ja kādam ir depresija, nevajag tūlīt sniegties pēc antidepresanta tabletes, bet gan apēst speķa maizi, un depresija, visticamāk, pāries."

"Mēs šobrīd redzam nepareiza uztura lietošanas sekas: cilvēkiem arvien grūtāk tikt pie bērniem, savukārt bērniem ir izmainīta emocionālā uzvedība, cilvēki arvien vairāk slimo ar dažādām īpatnējām slimībām, un tas viss ir no industriālās pārtikas. Kā ar to cīnīties? Savulaik jau es tiku ierosinājis ieviest PSN pārtikai.
PSN ir pievienoto sūdu nodoklis: pēc būtības tas ir akcīzes nodoklis, jo vairāk produktā ķīmijas, jo produktam jābūt dārgākam."

vispār interesanta intervija ar Belēviču.

sestdien AHHAA zinātnes centrā izmēģināju kūleņu iekārtu, kādu treniņos izmanto kosmonauti. apaļā kabīnītē ir vieta diviem cilvēkiem un katram priekšā uz drošības stiprinājumiem ir trīs pogas - uz priekšu, atpakaļ, un "stop". kamēr viena no zaļajām pogām ir nospiesta, tikmēr abi kūleņo kā centrifūgā uz priekšu vai atpakaļ. kad bijām apmetuši kādus četrus kūleņus, es nejauši palaidu pogu vaļā un mēs apstājāmies ar kājām gaisā. tā bija viena no foršākajām sajūtām tajā dienā. nospiedu otru pogu, uzmetām dažus kūleņus pretējā virzienā un tad jau centrifūgas brauciena laiks bija beidzies.

vēl man ļoti patika laipiņa, kura bija ierīkota rotējošā caurulē. tu stāvi uz pilnīgi nekustīgas virsmas un nespēj nostāvēt - jāturas pie margām, lai nenogāztos. tas tāpēc, ka smadzenes ir pieradušas, ka vai nu mēs paši kustamies vidē, vai arī kustas vide un mēs tai kustamies līdzi. situācijas, kad vide kustas, bet mēs nē, nav dabiskas, tāpēc smadzenes apjūk un reibst.

un, protams, ka es nobraucu pa to virvi pie griestiem ar velosipēdu, kam apakšā piekarināts sazin cik smags enkurs tā, ka izmainītā līdzsvara punkta dēļ ar to pat sasvērties ir samērā nereāli. (šitāda bilde ir visiem, kas pabijuši Tartu)

kāpēc es aprakstīju tieši šos trīs aparātus no desmitiem visādu citu interesantu spēku, parādību un mijiedarbības informācijas un zināšanu avotiem?

jo tie metaforiski raksturo manu pašreizējo stāvokli. es sēžu kaut kādā kosmonautikas aparātā, bez lielas sajēgas spaidu pogas, kas maļ centrifūgu turp un atpakaļ, un pašai liekas, ka brīžiem jautri, brīžiem nāk vēmiens, bet sliktākais ir tas, ka es tur nesēžu viena. un tad, kad es apstājos, liekas, ka es vai nu stāvu ar galvu gaisā, vai arī es stāvu uz nekustīgas laipas telpā, kurā pilnīgi viss cits kustas pavisam citādi, un tas, kur es atrodos, ir pilnīgi ačgārns, un tur nekas nav tik stabils kā izskatās.
un tomēr - kaut kādā apbrīnojamā veidā zem tās virves, pa kuru es staigāju, ir kaut kāds smaguma centrs, kas mani tur un neļauj krist lejā.
bet varbūt vajadzētu. iekrist un padomāt, izjaukt visu pa detaļām un salikt kopā kaut kā pareizāk, vai vismaz kompasu iebūvēt, lai saprastu, kas kur atrodas.

es tā saprotu, ka kredītu ķīlnieks Raitis žurnālisti ir sagaidījis apakšbiksēs.

Slinkums izlasīt līdz galam rakstu par to, kā uzvarēt slinkumu. Eh.

Divas saules - viena virs koku galiem, otra - ezerā, un katrā krastā pa dzeguzei. Pa vidu ugunskurs un miers.

ja tā padomā, labi vien ir, ja putni (tarakāni, mušas - sauciet, kā gribiet) galvā.
tas ir labāk, nekā tukšums