labākās lietas tieši tā arī notiek - vienas dienas vakarā noķer lielisku iespēju aiz astes, otrajā dienā no vairākām neiespējamām opcijām atrod vismaz vienu iespējamu, un trešajā - svini dzīvi.
pirmdienas vēlā vakarā laimīgā kārtā miiljo_stundinj piekrita ņemt mani līdzi kolēģiem plānotajā laivu braucienā kopā ar "Ežiem" pa Ogri, bet jau otrdienas vakarā tikpat laimīgā kārtā brālis piekrita aizdot savu auto. reizē ar 1992.gada 7.sērijas BMW atslēgām saņēmu brīdinājumu, ka, pirmkārt, mašīna ir ļoti ēdelīga uz 100 km pat gāzi apēd aptuveni 10 ls vērtībā, bet benzīna sūknis ir izgājis no ierindas, tāpēc gāzes daudzumam būtu vēlams regulāri sekot. otrkārt, mašīna sver 1,6 tonnas, tāpēc jāpiesargās ar to kaut kur norakties, jo izstumt to no bedres būs sarežģīti. treškārt, bembim ir nelielas problēmas ar riteņu savirzi, kā rezultātā tā diezgan jūtami velk uz labo pusi, un, braucot lēnāk par 110 km/h, purinās.
vēlāk man izdevās visus nosacījumus izbaudīt pēc pilnas programmas, bet tas tik ļoti piederējās saulainajai, piedzīvojumu pilnajai dienai Ogres krācītēs.
un vispār, ja tā padomā, es vakar satiku neticami daudz neticami izpalīdzīgu, svešu cilvēku.


izrādījās, ka mašīna tiešām velk pa labi un tikpat labi arī kratās, sevišķi pie ātruma ierobežojuma 70-90 km/h, bet, kamēr aizdzinu mašīnu no Jelgavas līdz Rīgai, pieradu (un var jau par tiem bembistiem smīnēt, bet tā jauda patiešām ir ļoti patīkama.)

ceļš uz Ērgļiem bija garš, un gandrīz pusi no tā notika kratīšanās pa zemesceļiem, kur vietām izskalotas vai izsistas nepatīkamas bedres. es jau zinu, Latvijā tas normāli.
galapunktā pārāk ilgs čakars notika ar mašīnu pārdzīšanām uz finiša punktu, tāpēc uz upes tikām tikai ap pusdivpadsmitiem. mēs ar miiljo_stundinj kāpām viņas personīgajā gumijas laivā, pārējie īreja "Ežu" divvietīgās smailītes, un sākām airēt. sākumā likās, ka būs garlaicīgi rāms nobrauciens, bet pēc kāda gabaliņa sākās vairākus kilometrus garas, aizraujošas krāces un krācītes. vietām papurināja laivu, vietām kāds vilnis iesmēlās, bet mūsu caurā laiva turējās stabili kā lats. dažas piesmeltas smailītes gan uz grūti pamanāmiem, vieglu ūdens kārtiņu pārklātiem akmeņiem tika apmestas otrādi, bet visi ātri tika krastā. bezpalīdzīgu peldētāju lejup pa straumi nebija, jo ūdens nebija dziļš. tikai viens īpaši neveiksmīgs tandēms palika bez viena aira un laiva tika izmesta krastā pretējā upes pusē.

saskaņā ar plānu 5 km pirms finiša visiem bija jāpietur pie Akmeņupītes un jāpaēd. daļa kompānijas aizdragāja garām un piestāja pārsimt metru tālāk pļavā upes pretējā krastā, bet mēs bijām tikko izkāpuši pareizajā krastā un vietā, kad dzirdējām, ka mežā no kalna gala kāds sauc: "Te ir Akmeņupīte!!!" uzrāpāmies kalnā, tur starp akmeņiem lejup gāžas maza, bezgala skaista upīte gluži kā kalnu strauts, bet pie iekurta ugunskura stāv četri vīri ar fototehniku un cep kartupeļus. viņi tik laipni ļāva mums visiem sildīties, izžāvēt slapjos bikšu dibenus un uzcept līdzpaņemtās desiņas pie sava ugunskura, ka prombraucot tā arī nesapratu - "Eži" uzorganizējuši tādu sagaidīšanu, vai kā. jo parasti jau tā nenotiek.

izpriecājāmies pa upi, tā arī neizpeldējāmies, un pēc 22,5 km izkāpām pie Vecogres HES. visi dalībnieki kopīgi atvadījāmies, sakrāmējām mantiņas, sakāpām mašīnās un, mēģinot apgriezties vietā, no kuras tikko izbraukušas automašīnas, mistiskā kārtā manas 1,6 tonnas iestrēga kaut kādā dubļu plančkā. nākamajā mirklī ne saukti, ne aicināti, pie mašīnas priekšējā kapota jau bija sanākuši vismaz astoņi airētāji un mēģināja izstumt mani ārā. vēl kāds jau nesa no meža ārā kokus, zarus un žagarus, sastūķēja zem riteņa un - hop! biju ārā, pirms vēl acis paspēju pamirkšķināt! :)

sākām kratīšanos atpakaļ pa zemes ceļu bedrēm mājup. pēc kādiem krietniem 30-40 kilometriem tikām uz zaļa zara normālas, asfaltētas šosejas gabaliņu pirms Kokneses. "Rīga 101 km". pie sevis nospriedu, ka kādā brīdī vajadzētu uzpildīt gāzīti, jo kopš pēdējās tankošanās bija nobraukti jau kādi 200 km. vienam tankam pārāk ātri pabraucu garām (jo, kā jau minēju, pie lielāka ātruma mazāk krata), vēl divos gāzes nebija, vienā notika remonts, un tad pēkšņi 17 km aiz Ogres mašīna sāka jūtami samazināt ātrumu - kāp kaut abām kājām uz gāzes pedāļa, bet bremzē. davilku līdz pieturai, atvēru bagāžnieku - nuja, balons sauss. no salona jau to tilpuma rādītāju nevar redzēt.
zvanu, protams, brālim, lūdzu, lai brauc glābt. "bet tad būs jāgaida kāda pusotra stunda, man tagad darīšanas."
kādas alternatīvas? stopēt.
tā nu tuvākajās piecās minūtēs, stāvot ar izstieptu roku pie veca BMW ar mirgojošām avārijas gaismām, es šosejas malā satiku vēl četrus labus cilvēkus. :) pirmajās trijās mašīnās, kas apstājās ar minūtes intervālu, sēdēja pārīši. izstāstīju nelaimi, lūdzu pavilkt līdz tuvākajam gāzes tankam, bet nevienam nebija velkamās virves. viens piedāvāja degvielu atvest kannā (khmm, gāzi? :)). ceturtais piestāja mazliet sagrabējis, pavecs Audi ar uzrakstu "Kvēpos ir spēks" uz pakaļējā bampera, piesēja mani un, melniem dūmiem kūpot, aizvilka 5 km tālāk uz gāzes uzpildes staciju Salaspilī, kuru atrast spētu tikai vietējais pie labas gribēšanas. gribēju jau labajam vīram pateicībā iedot drusku naudiņas, bet viņš atteica, ka pats gana bieži ir no ceļa malām vilkts - nākamreiz, kad redzēšu viņu ceļa malā stopējam, lai apstājos pavilkt.

un tā nu es vakar brīnījos vienā gabalā par to, cik daudz vienā dienā var sastapt tik daudz labu cilvēku, par kādiem, šķiet, vairs tikai pasaku grāmatās var lasīt.

un, ziniet, sviesta cibiņa tomēr ir tik liela! izrādījās, ka viens no tiem viesmīlīgajiem vīriem pie ugunskura bija cibiņš scope, kurš tur ar čomiem bija devies pārgājienā! :) un šī sakritība, protams uzpeldēja tikai šorīt. :)

atgriežoties pie pamata tēmas, es gribēju piebilst, ka Ogre man patika pat nesalīdzināmi labāk, nekā Amata. pieļauju, ka vaina drīzāk tajā, ka Amatā braucām pie pārāk augsta ūdens līmeņa. nākampavasar noteikti ir jābrauc pa Ogri atkal. :)