vēl es šodien uzzināju, ka vislabākās putas strūklakās var dabūt nevis ar Fairy, kā es līdz šim domāju, bet gan tad, ja ūdenim pievieno "Kastanīti".
bet to nevienam nedrīkst teikt.

Man jau liekas, ka tos visus feilus, kas tika pieļauti dalībnieku reģistrācijā, Stipro skrējienam ir jāpiedod kaut vai tikai tāpēc vien, ka pie trases viņi bija piestrādājuši pamatīgi - tā tiešām bija tāda, ka pēc finiša ir nopietns pamats lepoties par to vien, ka esi spējis tikt līdz galam!
Jautrība sākās jau pie otrā šķēršļa - septiņiem pakalniem -, kur pēc katra neliela kalniņa sekoja konkrēts grāvis. Ielecu otrajā un domāju, ka tur arī palikšu (un tādi grāvji bija septiņi pēc kārtas!!), bet nekā - visas meitenes ātri saprata, ka bez savstarpējas palīdzības cauri netiks, tad nu cita citu pastūma uz augšu un padeva roku, lai palīdzētu izrāpties. Tāpēc šoreiz trasē visas bija daudz draudzīgākas un izpalīdzīgākas, nekā pirmajā skrējienā, kur vairāk vai mazāk mauca katra par sevi.
Strēlnieku ierakumu grāvji, kur ūdens bija vismaz līdz viduklim, likās bezgalīgi, bet izrādās, ka ar nejūtīgām kājām arī var tīri veiksmīgi paskriet - vajag tikai gribēt. Arī pēc mammas dabas sanatorijas ar solīdiem dubļiem, kuros katrs otrais solis iestiga līdz celim. Galvenais ir kārtīgi aizsietas kedas!
Bija divas reizes, kad likās, ka pienākusi galējā spēku robeža - pirmā no tām bija pie trim baļķu sienām, no kurām katra nākamā bija arvien augstāka. Uz pēdējās, aptuveni 5 metru augstumā, uzķepurojos līdz augšai un likās, ka beigas klāt un jāgāžas zemē, bet kaut kā tomēr pārvēlos pāri. Pēc tam jau riepu kaudzes likās tīrā izprieca, it īpaši tām sekojošās putas un ugunsdzēsēju duša tieši sejā pēc tam. Sāpīgākais bija līst zem vagoniem pa dzelzceļa gulšņiem un akmeņiem - no turienes tagad ir zilumiem izraibinātas kājas.
Otra reize, kad likās, ka nu ir beigas, bija viens no pēdējiem šķēršļiem - aptuveni 2 m dziļais Rūdolfa dīķis, kuram jāpeld pāri. Ielecu stindzinoši ledainajā ūdenī un ķermenim iestājās šoks - likās, ka sirds apstājas. Saņēmos un kūlos uz priekšu, sarijos ūdeni un no aizmugures viens peldētājs mani gandrīz noslīcināja, bet es tomēr tiku pāri pati saviem spēkiem. Ļoti daudzus nācās ķeksēt ārā glābējiem.

Kopumā visnotaļ ekstrēmi sanāca, ar pirmo skrējienu ne salīdzināt nevar. Toties diezgan foršs bija posms, kur vajadzēja rāpties pāri kādām 10 kravas mašīnām, sajūtas kā bērnībā. :)

Esmu 46.stiprākā sieviete Latvijā, hehe. No kopumā apmēram 200 dāmām kādas 40 nefinišēja vispār.
Un man liekas, ka vīru rindās šoreiz pietrūka kneejerk, hashtreck un chirkainais arī. ;) vismaz es nemanīju.

šķiet, ka visvairāk man cilvēkos kaitina īpašība/tendence (?) darīt kaut ko galvenokārt tāpēc, lai citi pamanītu.
un, ja tā padomā, tad tā nepatika ir tikai dabiska. cik baudāma ir laba filma vai hokeja spēle, ja 3/4 no raidlaika tiek blieztas reklāmas?

pareizi. tas ir mēsls, kas tev ātri apnīk, un tu vienkārši ņem un pārslēdz kanālus.

bet cilvēkus jau tā nevar pārslēgt.
un vienmēr, kad es iesaistos kādā pasākumā, kurā man līdzās skrien bars ar cilvēkiem, kas vienā laidā klaigā "paskaties uz mani! paskaties uz mani! es daru kaut ko tāāāāādu!! es esmu tik ekstrēms!! es esmu tik neparasts!! paskaties uz mani!!"

man gribas ieskriet ar galvu tuvākajā priedē un izlikties, ka es viņus nepazīstu.

daži cilvēki dušā dzied, es dušā dejoju. bezvadu austiņas ir superīgas. :)

kurš ir otrs garšīgākais ievārījums aiz aveņu zaptes?

viens čalis iemetis tviterī linku uz reperu festu Splash iekš USA.
iemetu aci mākslinieku listē un sasmējos - vienam no hedlaineriem, vācu reperim, ir Megaloh vārdā. :D

šodien ļoti, ļoti.

vakar šausmīgi nāca miegs, bet pēc darba izdomāju, ka mājupceļā tomēr nenāktu par skādi izmest kādu mazu aplīti pa pilsētu ar ričuku. kauns tik mazu gabaliņu mājās mīt, tāpēc es tā bieži daru, ka pabraukājos vēl drusciņ pa centru.
tā nu es tāda riktīgi miegaina braucu gar dabas muzeju un izdomāju, ka vajag pie zaļās gaismas pārbraukt pāri ielai. stāvas apmales jau tā kā būtu sīkums, ja vien paskatās, vai uz brauktuves tieši iecerētajā trajektorijā nav kāda šahta. tad nu es iemaucu ar priekšējo riteni precīzi bedrē un i attapties nepaspēju, ka pār stūrīti smuki pārvēlos. bet tā maigi, jo nebiju sevišķi ieskrējusies.
un es tā arī nepamodos. mierīgi piecēlos no brauktuves, piecēlu ričuku, uzkāpu virsū un taisījos pabeigt liktenīgo manevru un tad konstatēju, ka ķēde nokritusi. nopūtos, nokāpu no velosipēda un lēnā garā pārstūmu to pār ielu pie rokas.

protams, šādas situācijas nevar notikt ne-publiski. tieši man līdzās tobrīd pie sarkanās gaismas bija apstājies ļaužu pārpildīts tramvajs.

jā, es vienkārši pamanīju, ka neesmu pamanījusi, ka laikam jau tomēr drusciņ sasitos arī - tāds pieklājīgs zilums ir uz kājas tagad.
seksīgi.

šodien nopirku divpadsmit centimetrus.

kad kļūdās citi, tas šķiet tik cilvēcīgi un normāli.
bet kāpēc sev savējās kļūdas ir tik grūti piedot?

un jūs neticēsiet, bet mana dvīņu māsa precas.

(:

konstatēju, ka esmu riktīgi dusmīga.
tā, ka nevar ne darbos aprakt, ne kilometros noskriet.
nafig tev tas bija vajadzīgs?! nesaprotu.

man sestdien kļuva kauns sūdzēties par dzīvi. Ilona visu savu mūžu ir nodzīvojusi mūsu Limbažu mājās, bet tagad tā brūk viņai uz galvas. pagrabs piesmēlies pilns ar ūdeni un visi sēklas kartupeļi noslīkuši. izsmelt arī nevar - pieslēdz sūkni un dzird, kā čurkstēdams pa pakšiem līst iekšā no visām malām atkal klāt. paši jau nolaida to māju un, kabeļus rakdami, laikam jau sačakarēja meliorācijas sistēmu vai gruntsūdeņus. un tomēr.
pilsēta viņu smacē pat tad, kad tur sanāk īslaicīgas darīšanas - pieradusi pie miera un dabas, bet tagad nāksies pārcelties.
mēneša sākumā viņa palika bez darba, kurā varēja nopelnīt 70 - 80 latu, VSAA paziņojumā teikts, ka viņa tagad divus mēnešus saņems "pabalstu" - 37 latus, pēc tam par 25% mazāk, kā jau sistēma paredz. pagasts palīdz atrast dzīvokli tikai tādiem, kas pavisam nodzērušies, mēģina vilkt no purva ārā tos, kas jau noslīkuši. tādi kā Ilona, redz, gan jau kaut kā izķepurosies paši. labi, ka Lauris nokodējies un divus gadus vairs nedzer ne lāses.
Samanta jāsūta skolā, sirmā māte gaida pavasari, bet putnus ārā nedzird. Mareks arī draudzeni atvedis mājā dzīvot. kur viņi visi lai paliek, ja nav naudas pat uz retajiem sludinājumiem piezvanīt?

sirds sāp par viņiem.