es tikai par vienu lietu baidos.
skaidrs, ka zemestrīcēs vajag saglabāt mieru, atrast drošu vietu, pamukt no visa brūkošā un pār galvu grūstošā. izskriet ārā no siltās mājas un elpot tādu negribētu brīvību, bet tomēr. palaist visu vaļā, jo nav jau citas izvēles, un saradināties ar brīvību. tāda savdabīga sajūta.

un tad nāk cunami.

un tad es atkal tajā dubļu, gruvešu un nelaimju jūrā mēģināšu airēt ar savu mazo, piepūšamo laiviņu, mēģināšu ar prātu apiet emocijas un cīņā zaudēšu.

vēl jau viss ir mierīgi. ja nu tas ir mānīgi?

Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Liepa mūsdienu cilvēku traģēdiju redz komunikācijas trūkumā: "Man liekas dumji iepazīties internetā! Sarunājiet tikšanos, aizejiet uz kafejnīcu, parunājiet, pieskarieties viens otram! Kāpēc jāsēž katram pie savas kastītes blakus dzīvokļos? Manuprāt izrāde ["Gaidot Godo"] arī ir par to – šie cilvēki neko nedara, viņi pat pakārties nevar."

bāc. es ceru, ka ne es vienīgā tagad pārdomāju, vai esmu rīkojusies pareizi.

cik galu ir kokam?

jo dziļāk laukos, jo vairāk lauķu.
gribas ciniski paņirgāties par neadekvātiem cilvēkiem, kuriem viņu ambīcijas un pašu persona šķiet tik bezgalīgi svarīga, ka jebkāds notikums tiek uztverts ar aizdomām un izpūsts par valsts mēroga skandālu.
nevar jau tā.
bet dažreiz tik grūti palikt neitrālam pret cilvēkiem, kas tracina.

bet bilde tāpat vien randomā. izteiksmīga.

man bija bail skatīties. un tad man rokā iespieda oranžu karuseļa žetonu. es tā satraucos, ka pat nepaskatījos, kas tie par zelta burtiem virsū. tad mūs apsēdināja katru savā pusē un viss sāka lēnām griezties. tad ātrāk. tad pavisam ātri un viss ķermenis savilkās panikas konvulsijās. "atslābinies," es sev ieteicu un nākamajā mirklī izbeidzās jebkādas bailes. karuselis mētāja ķermeni uz riņķi, tad virpināja milzīgos kūleņos. rotēju kājām gaisā virs Raiņa mežonīgā ātrumā un pētīju pretī sēdošo un lejā stāvošo sejas. karājos ar galvu lejup un vēroju zemi un kokus apkārt. bija patīkami. un gribētos to atkārtot dienas gaismā, kad apkārt viss ir labi redzams, ne tikai tumši koki un apkārt ņirbošās gaismas.
un bija pārsteigums par sevi. agrāk pat parastos, rotējošos karuseļos - tādos kā bērnībā - bija paniskas šausmas, iekrampējos rokturos, ārprātīgās bailēs kunkstēju un lūdzos, kaut ātrāk viss beigtos, kaut pasaule pārstātu griezties uz riņķi un mani izlaistu ārā.

vēlāk mēģināju ballēties, bet sirdī lieli, smagi akmeņi. aizvēlu viņus mājās.

atvēru plaši vaļā logu, ielaidu svaigu gaisu izplūdes gāzi istabā.

tu esi akmens.
es esmu akmens.
mēs esam divi akmeņi
uz plāna, trausla ledus.
siltākais no mums ielūzīs
un saplīsīs.

braucu pār akmens tiltu un paliku bez elpas - melnajās debesīs zemu, zemu pār pilsētu ripoja tumši oranžs milzu pilnmēness.
steidzīgi izkāpu divas pieturas par ātru un gāju nepareizā virzienā.
man patīk stikla lifti. skatīties, kā zem kājām attālinās zeme, un just, kā katrs augšupejošais sprīdis padara garāku ceļu lejup. jo ilgāk tu ļausies celties, jo ilgāk pēc tam drīkstēsi krist. un, jo ilgāk kritīsi, jo ātrāk būsi brīvs. pēc trīs neviens nekad nav kļuvis brīvs.
skaiti vismaz līdz desmit.
es varētu ilgi tā skatīties, kā ar katru stāvu augšup aug mana brīvība.

26. stāvs ir augstāk par zemi un augstāk par oranžo ripuli pie debesīm, bet ne gana augstu.

vai tas bija tikai mēness, kura dēļ trūka gaisa?

pēc trešā aicinājuma es tomēr ļāvu dīdžejam aizvilkt mani dejot uz galda. un man pat tīri labi patika - visapkārt saspiests, sasvīdis bars, bet tur augšā neviens netraucē un negrūstās. tikai pāris reizes sasitu roku pret griestiem.

dejot pie dubstep ir forši.

Nav jau tā, ka tikai kakas un benčiki uz pavasari izlīduši no sniega.
Šodien pamanīju, ka arī pārīši saradušies ka biezs. Uz katra stūra kāds bučojas.