Man jau liekas, ka tos visus feilus, kas tika pieļauti dalībnieku reģistrācijā, Stipro skrējienam ir jāpiedod kaut vai tikai tāpēc vien, ka pie trases viņi bija piestrādājuši pamatīgi - tā tiešām bija tāda, ka pēc finiša ir nopietns pamats lepoties par to vien, ka esi spējis tikt līdz galam!
Jautrība sākās jau pie otrā šķēršļa - septiņiem pakalniem -, kur pēc katra neliela kalniņa sekoja konkrēts grāvis. Ielecu otrajā un domāju, ka tur arī palikšu (un tādi grāvji bija septiņi pēc kārtas!!), bet nekā - visas meitenes ātri saprata, ka bez savstarpējas palīdzības cauri netiks, tad nu cita citu pastūma uz augšu un padeva roku, lai palīdzētu izrāpties. Tāpēc šoreiz trasē visas bija daudz draudzīgākas un izpalīdzīgākas, nekā pirmajā skrējienā, kur vairāk vai mazāk mauca katra par sevi.
Strēlnieku ierakumu grāvji, kur ūdens bija vismaz līdz viduklim, likās bezgalīgi, bet izrādās, ka ar nejūtīgām kājām arī var tīri veiksmīgi paskriet - vajag tikai gribēt. Arī pēc mammas dabas sanatorijas ar solīdiem dubļiem, kuros katrs otrais solis iestiga līdz celim. Galvenais ir kārtīgi aizsietas kedas!
Bija divas reizes, kad likās, ka pienākusi galējā spēku robeža - pirmā no tām bija pie trim baļķu sienām, no kurām katra nākamā bija arvien augstāka. Uz pēdējās, aptuveni 5 metru augstumā, uzķepurojos līdz augšai un likās, ka beigas klāt un jāgāžas zemē, bet kaut kā tomēr pārvēlos pāri. Pēc tam jau riepu kaudzes likās tīrā izprieca, it īpaši tām sekojošās putas un ugunsdzēsēju duša tieši sejā pēc tam. Sāpīgākais bija līst zem vagoniem pa dzelzceļa gulšņiem un akmeņiem - no turienes tagad ir zilumiem izraibinātas kājas.
Otra reize, kad likās, ka nu ir beigas, bija viens no pēdējiem šķēršļiem - aptuveni 2 m dziļais Rūdolfa dīķis, kuram jāpeld pāri. Ielecu stindzinoši ledainajā ūdenī un ķermenim iestājās šoks - likās, ka sirds apstājas. Saņēmos un kūlos uz priekšu, sarijos ūdeni un no aizmugures viens peldētājs mani gandrīz noslīcināja, bet es tomēr tiku pāri pati saviem spēkiem. Ļoti daudzus nācās ķeksēt ārā glābējiem.

Kopumā visnotaļ ekstrēmi sanāca, ar pirmo skrējienu ne salīdzināt nevar. Toties diezgan foršs bija posms, kur vajadzēja rāpties pāri kādām 10 kravas mašīnām, sajūtas kā bērnībā. :)

Esmu 46.stiprākā sieviete Latvijā, hehe. No kopumā apmēram 200 dāmām kādas 40 nefinišēja vispār.
Un man liekas, ka vīru rindās šoreiz pietrūka kneejerk, hashtreck un chirkainais arī. ;) vismaz es nemanīju.