Strauji pielienošo rudens nomāktību mēģināju padzīt tālāk ar Naktsmaiņas apmeklējumu. Nebūtu gan gājusi, ja neizdotos Solmeiti līdzi izdīkt, aizsūtot visnekaitīgāko no repertuāra paraugam.

Aon patika. Oyaarss dzīvajā ļoti npatika. Apmēram 3% no tā labuma, kas ir dzirdēts nedzīvajā, nezinu vai tā ir vienmēr vai vnk ar kreiso kāju no gultas bija izkāpis, bet bija briesmīgi un garlaicīgi. Hezzel kā parasti patika. Man patīk viņa attieksme uz skatuves, ja lielākā daļa ambientistu/ elektronistu/ industriāļu (aka cilvēki ar laptopiem) uz skatuves stingi veras savu laptopu zilajā gaismā, un ar visu būtību pauž, cik ļoti grūti ir būt cilvēkam ar laptopu, tad Hezzel ir atsvaidzinoši dzīvīgs (lai gan man nemaz nelieks, ka viņam bija viegli visās tajās uz sevi, nevis publiku, vērstajās zibi-zibi gaismās, kas pat neepileptiķim izraisītu epilepsijas lēkmi). Turklāt vēl ritms! MJR klausoties Ô Paradis saprau, ka lai kādās skaņās fona ritms būtu ietērpts, tas tomēr ir un paliek viens un tas pats ritms, un vismaz mani vienveidība mūzikā nogurdina tā, kā nekas cits. Hezzel savukārt ar viena skanējuma industriālo šņiru-šņeru izveidoja tik daudzus ritmus, turklāt vienu uz otra saslāņotus, ka nevienā brīdī nebija garlaicīgi. Ok sistēma vairāk vai mazāk visu laiku bija viena un tā pati viens ritms, otrs ritms pa virsu un vēl kaut kas pa virsu, bet tur bija tik daudz un dažādu kombināciju, ka sistēmas atkārtošanos var mierīgi piedot.

Pārējo dzirdēju visai pastarpināi, jo ar Solmeiti pārrunājām dzīvi un to, ka vispār jau nekad nav labi. Atpakaļceļu no Andrejsalas līdz Ūpīšiem Solmaite mēroja bez kurpēm (jo noberzta kāja), un es domāju, ka viņa saķers kaut kādu diloni, un tāpēc es dabūšu pa kaklu no viņas vīra, bet viss ir ok un tas nozīmē, ka man tagad būs jāiet uz ČBK, jo dots devējam atdodas divkārt (vai kā nu tur bija) :(.