ausis glauda: Front 242 – Welcome To Paradise
Turpinot par cilvēkiem. No rīta vilcienā apsēdos blakus kaut kādām divām tantēm, kas visu ceļu (nepārspīlējot) runāja par saviem skolas vecuma bērniem un viņu dzīvēm. Kaut kas tajā manierē bija tik ļoti, ļoti krīpī, ka Rīgā biju pirmā pie durvīm un izlecu teju vēl no braucoša vilciena, lai gan parasti es turpinu pa pusei gulēt, kamēr visi izmīcās no vilciena.
Ā un vēl agrāk no rīta, pieturēju lifta durvis, lai kaimiņienes meita arī tiek iekšā. Šamā pat pateica paldies, kas ir ārkārtīgi dīvaini, jo pēdējos četrus gadus viņa mani uzstājīgi ignorē. Stāsts ļoti poētisks - pirms kādiem četriem gadiem, kad minētajai meitenei bija ~12 gadi un viņa sāka "guļaķ" kā to mūsu pilsētā sauc, es liftu gaidot biju spiesta klausīties viņas un vienu stāvu zemāk dzīvojošās draudzenes sarunā, no kuras gan uztvēru tikai pēdējo teikumu: "Мужчины!" Un man, protams, uznāca lielais smējiens, jo biju tos viņu mazgadīgos vīriešus redzējusi. Rezultātā vendeta pēc pilnas programmas.
Man jau šķiet, ka mums tajā vecumā bija +/- tās pašas problēmas.
Bet mana ''podjezda'' mazgadīgās iemītnieces mani igonorē jau kādus pāris gadus. :D