Kaut kāda sajūtu frustrācija. Tik daudz visādu (pretrunīgu) sajūtu, ka smadzene nevar izvēlēties, kuru uzskatīt par primāro un ļauj visām skraidīt savā vaļā bez nekādas hierarhijas.

Un vienmēr visvairāk ir žēl dzīvnieku, jo šamiem neko nevar paskaidrot. Piemēram, kad mīlītis, zvērs, kurš mačomēniski izrēķinājās ar jebkuru dzīvo radību, kas man "uzlika aci", iekāpjot treilerī sāka drebēt kā milzīga želejas čupa, un nevar nekādīgi pateikt - nē, mēs nevedam tevi atpakaļ.

Jel... lūk šis ir genuine gōtisms!

upd. Un sakiet vēl, ka cibas dieva nav - skumu pēc Vāgnera un lūgtum Dievu mijkrēslis!

upd.2 "2013. gadā, godinot komponista 200 gadu jubileju, izrādīsim ciklu pilnībā." Jākrāj nauda, gribu redzēt visu!

upd.3 Nekrofīlija un Vāgners vienā postā - es degšu ellē.