Es labprāt izmantotu radušos brīvo laiku savā vārda dienā, uzrīkojot kaut kādu rautu apvienojuma ar šaušanu, bet tad, atceroties avatara bēdīgo pieredzi ar cilvēku izsvēpēšanu ārpus Rīgas robežām, izdomāju, ka citas aktivitātes droši vien būtu lietderīgākas.

Patīk aizrautīgi cilvēki. Nīče šamos ciest nevarēja, "visi jūsmīgie, vējīgie, gara puskoklecēji" vai kā nu tur bija. Jā, ir ļoti kruta zināt visu par kaut ko vienu (Gandrīz visu, tas gan būtu dikti iedomīgi apgalvot, ka zina visu, ko par kaut ko var zināt. Cik ir gadījies saskarties ar kaut kādu izzināšanu, tad jo vairāk kaut ko iemācās, jo skaidrāks paliek, ka vēl ir tik daudz kas jāmācās un ka to visu nemaz nevar viens cilvēks iemācīties), bet tādi vienzinīgie cilvēki, tak ir tik garlaicīgi un plakani!

Ja vēl varētu ļaut vaļu iekšējai jūsmībai (tas gan šobrīd būtu diezgan bīstami), bet diemžēl lietas un procesi, kuru apjūsmošanai es labprāt nodotos ir ellīgi sarežģīti un prasa laiku, koncentrēšanos un, protams, mākslas izkopšanu, kas kā zināms ir jūsmības klupšanas akmens, jo tā nāk un iet.

Rezumē – turpināšu stagnēties, darīšu to ko daru un priecāšos par citu jūsmību.