Jā, blakusdobuma iekaisums ir tieši tas, kā man vēl pietrūka pilnai laimei. Kašķīgums un ļaunums sit augstu vilni - ceru, ka visi reiz pamodīsies miruši (tieši tā visi - sākot ar slinkām medmāsiņām un beidzot ar izklaidīgiem pasniedzējiem).

Cenšos saglabāt nervus, skatoties vecas filmas:
The Hunger 1983 Ja Bovijs zeķubiksēs (Labirintā) ir kruta, tad Bovijs kā vampīrs ir vēl kurtāk žēl tik, ka tik ātri atstiepjas, bet filma skaisti nofilmēta, tā vien gribējās visu laiku pauzēt un skrīnšotot un beigu galā piekārt jaunus aizkarus, kas vējā skaisti plīvotu.
Amadeus 1984 Saljeri ("everybody liked me... I liked myself..") ir vienkārši kruts un Mocarta neirotiskie smiekliņi ir mazāk kruti, bet tomēr kruti.

Pieskaitam dzirdes halucinācijas - varu apzvērēt, ka Stībelis tikko dziedāja: "Tāpēc draugi katru dienu, dzersim asinis ar pienu."

Vēl es ik pa brīdim pārliecinos par savu profesijas izvēles pareizību, vismaz vienreiz dzīvē izdarot izvēli starp diviem variantiem esmu izvēlējusies pareizo.

Un drausmīgo tumsu nedaudz izgaismo labais treniņš, ej nu saproti to sistēmu - menešiem mokies un nekas nesanāk, bet te - divus mēnešus laid luni un viss sanāk bez nekādas piepūles. Pagaidām sliecos domāt, ka pie vainas ir kaut kādi grūtnieču hormoni. Bet skaidrs ir tas, ka savus treniņus varu iedalīt divās kategorijās:
1) sliktajos - pēc kuriem nokāpjot no zirga gribas lēkāt un dejot, jo esmu atguvusi savas kājas, kuras klausa visiem maniem smadzeņu impulsiem un ir piedabūnamas iet kur un kā man patīk;
2) labajos - kad pēc nokāpšanas no zirga ir kādas minūtes jāpastāv un jāapjēdz kā kājas vadāmas, un tad gribas kaukt par to, ka esmu apveltīta ar tik kuslām kājām, kuras nes mani uz priekšu tik nenormāli lēni (pat pārsimts metri liekas kā mūžība - tieši kā tajos sapņos, kuros kaut kur baigi skrien, bet uz priekšu netiek nemaz).

Pārpasaulīgi kaucieni! Es gribu beidzot dzirdēt Rose Rovine un vēlreiz dzirdēt Von Thronstahl :/