Kurvjzieža kontemplācijas

Nemaz tik daudz nav to stundu četrās dienās. Pietiek divējām ģimenes pusdienām, pietiek logu nomazgāšanai, pietiek pēcpusddienai pie mrssanderz un sirdnas, pietiek salātiem un vīnam ar AT, pietiek angļu valodai, pietiek gruzīnu valodai un daudzdaudz salātiem, saldējumam un vīnam ar kuminjsh, pietiek vakariņām ar S un L un neskaitāmiem ceļojumu plāniem, pietiek trim filmām, pietiek, lai ilgotos, ilgotos, ilgotos. Nepietiek mājas izmēšanai, nepietiek grāmatām, nepietiek laiskām brokastīm gultā, nepietiek tam, pēc kā visvairāk ilgojusies.

Kad tevī uzkrājas nogurums un samierināšanās, tu vari pat nenojaust, kā nošļūk āda, sagumst pleci, ap vidukli sabriest riepa un pienāk brīdis, kad tu vairs nespēj ne iemīlēties, ne mācīties. Vecums ir toksīns, kas piesātina mūsu ķermeņus. Tas iesūcas mūsos no tīrīšanas līdzekļiem, no biroja papīru putekļiem, no dienasgaismas spuldžu izgarojumiem, velnsviņzin no kā vēl visa, ar ko saindēta mūsu ikdiena.
Un tad ataust diena, kad tev vairs nav ne ilgu, ne pārsteigumu, toties ir paciešams darbs, ir bērni, ir mājas rūpes, tu neskrien un nelido, varbūt reizumis aizbrauc kādā šopingtūrē, tev ir ģimenes vīkendi un siltajā gadalaikā grils, ar draugiem tevi saista galvenokārt "eh, kā mēs toreiz..." un vecu anekdošu pārstāstīšana, zināma pašapmierinātības kārta, pusnomaksāti kredīti, tāda stabila un sakārtota dzīve. Un labākais nākotnes scenārijs, ko atļauj tava iztēle ir esošā turpināšanās - vēlams, bez sāpēm - līdz pat mūža galam.

Kad skatos uz sievietēm un domāju, kas viņas padara vecas - tīri ārēji, vizuāli - saprotu, ka rūpju rievas pierē ir vairāk pamanāmas kā vārnu kājiņas ap acīm, un tie noslīdējušie lūpu kaktiņi arī, tie ir nevis brieduma, bet gan savecēšanas liecinieki. Un tad vēl nolaistie pleci - no smagajām tirgussomām, no garajām, kumpajām stundām pie rakstāmgalda. Un visbeidzot - izplūdušais viduklis. Lai cik apaļīga nebūtu jauna meitene - mūsdienās tuklas divdesmitgadnieces ir sastopamas teju ne biežāk kā trīsdesmit- un četrdesmitgadnieces - viņas proporcijās ir jaušams, kas apetītlīgs un svaigs, toties novecojot sievietes viduklis piebriest kādā netīkamā ļenganā smagnējumā.

Un vēl - esmu sapratusi, ka man vajag daudz brīvas telpas sev pašai. Vienai. Pat ar visneprātīgāk mīlēto vīrieti dalāmas tikai mīlēšanās laikā + īsi pirms un pēc. Nu, kaķi vēl var ielaist, lai pamurrā stūrī, bet netrinas gar kājām un neprasa ēst.
Tas ir egocentrisms. Ne vienmēr pāriet dzīves laikā.