Kurvjzieža kontemplācijas

Kad tevī uzkrājas nogurums un samierināšanās, tu vari pat nenojaust, kā nošļūk āda, sagumst pleci, ap vidukli sabriest riepa un pienāk brīdis, kad tu vairs nespēj ne iemīlēties, ne mācīties. Vecums ir toksīns, kas piesātina mūsu ķermeņus. Tas iesūcas mūsos no tīrīšanas līdzekļiem, no biroja papīru putekļiem, no dienasgaismas spuldžu izgarojumiem, velnsviņzin no kā vēl visa, ar ko saindēta mūsu ikdiena.
Un tad ataust diena, kad tev vairs nav ne ilgu, ne pārsteigumu, toties ir paciešams darbs, ir bērni, ir mājas rūpes, tu neskrien un nelido, varbūt reizumis aizbrauc kādā šopingtūrē, tev ir ģimenes vīkendi un siltajā gadalaikā grils, ar draugiem tevi saista galvenokārt "eh, kā mēs toreiz..." un vecu anekdošu pārstāstīšana, zināma pašapmierinātības kārta, pusnomaksāti kredīti, tāda stabila un sakārtota dzīve. Un labākais nākotnes scenārijs, ko atļauj tava iztēle ir esošā turpināšanās - vēlams, bez sāpēm - līdz pat mūža galam.