Kādreiz pamatskolā man bija jālasa I.Indrānes "Lazdu laipa". Neskaidri atceros, ka bija tāds visai poētisks tīņu gabals par Jūtām un kolhozu, sižets un tēli izplūduši visai biezā miglā. Taču viena epizode gan iespiedusies prātā - jaunieši pēc ciema kinoteātra apmeklējuma spriež, cik labi būtu, ja filmas kādreiz varētu skatīties neizejot no mājām, turklāt tādas, kādas atbilst attiecīgā brīža noskaņai: komēdija, vai piedzīvojumu gabals, vai par karu... Utopija.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zumEs arī atceros. Tā bija laikam vienīgā obligātās literatūras grāmata, kuru es izlasīju. Man tīri labi patika. Tevis minēto epizodi gan neatceros.- extranjeroVai tad televizoru toreiz jau nebija? Anyway, realitātē visi puikas gan sapņoja par portatīvām kabatas rācijām. Tādas bija, bet tikai iebūvētas kolhoza kravas mašīnās, kur tika ļoti aktīvi lietotas. Lasīju, ka mobilo sakaru tehnoloģijas jau bija izstrādātas sen, neilgi pēc kara, bet attīstību traucēja valsts birokrātija, kas nepiešķīra frekvences šādai lietošanai.
- zumJā, rācijas, tā bija štelle. Tikai varēja noklausīties ari citus uz citām frekvencēm, vai kā nu tur.