Vai tur nāve jūras malā
nedejo pa akmeņiem?
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?
Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.
Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes šalc.
Ak, tas būs man tikai licies,
saules mirga akmeņos.
Tas būs licies. Tikai licies.
Liels un dzīvs – un nebaidos.
Nē, patiesi, nespīdēja
tur nekas, jā, it nekas,
staignas smiltis, paiet nevar,
jātic, nespīd, jātic, nespīd,
nedejoja tur nekas.
/Klāvs Elsbergs. pie sienas un Maigajā zemē. 1997./
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}