A thin grey line between black and white

Interesanti būtu noskaidrot, vai vairāk naudas iegulda cilvēka prāta attīstībā un izglītībā vai tomēr mākslīgā intelekta attīstībā?

Kopš beigušās sniega dienas, mežu atkal varu iziet aizvērtām acīm neapmaldoties. Tā nomaldīšanās ziemas periodā gan nosacīta, vnk katru reizi iznācu negaidītā vietā, ja nepiedomāju. Tunelī kāds ielu muzikants spēlēja Šverna dziesmu Mans zirgs.

"A book a day keeps stupidity away".

Pavadīju laiku neauglīgā diskusijā par to, vai laikam ir virziens.

Vakar sanāca skaista pastaiga uz Bišumuižu. Klusi un nesteidzīgi varēju vērot sniegu un sniegpārsliņu struktūras. Ienāca prātā, ka Vecais Ziepniekkalns vai Bišumuiža būtu laba un patīkama vieta dzīvošanai, bet tomēr jauku dzīvesvietu piedāvāja apskatīt Āgenskalnā. Es piekritu apskatīties, pat ja nosolījos Āgenskalnā vairs neatgriezties. Pat ja atmiņas šķiet nozagtas, visu nevaru tā īsā laikā izdzēst, vismaz labo ne. Klusiņām paraudāju, jo tā vieta un pat dzīvokļa plānojums atgādina kopīgās pastaigas, sarunas, kaķu meklēšanu. Laikam nedaudz baidos atgriezties tik bīstamā vietā, bet varbūt nejaušību nav un man jāsaņemas savest kaut ko beidzot kārtībā? Turklāt dzīvokļa īpašnieks ir pirmais sastaptais cilvēks, kam čehu valoda šķiet pati skaistākā Eiropas valoda! Atskaitot, čehu valodas skolotāju, protams. Gribēju vēl teikt vecmāmiņu, bet atcerējos, ka viņai pirmajā vietā bija itāļu.

Reizēm tomēr pietrūkst pagātnes nakstmaiņu darbi. Atcerējos dziesmu, kur ir nedaudz šī noskaņa, taču ne burtiskā nozīmē. https://youtu.be/Jcu1AHaTchM

Ir tādi vakari, kad nesies, cik spēka pretī vējam un sniegputenim, lai pēdējā brīdī paspētu uz pēdējo autobusu. Šoferis vēlīgi ielaiž, brilles ir aizsvīdušas, no cepures un šalles pil kūstošais sniegs, kaut kur ātri jāapsēžas, bet īsti divvietīgo brīvo vietu vairs nav. Tā nu jāsēžas kādam blakus. Nogurumā iesvempies pirmajā krēslā, kas pagadās, nemaz nepaprasot cilvēkam, vai drīkst apsēsties, kā parasti to daru. Un tad izrādās, ka šis cilvēks mierā un klusumā ir gribējis malkot vīnu no pudeles, bet nu pēkšņi kaut kāds sniegavīrs blakus uzradies un paliek neērti. Tā reizēm izgāžas mani labie nodomi cilvēkus neapgrūtināt.

Kas izdomājis kaut ko tik jocīgu kā rotācijas darbā? It kā lai neiesūnotu, bet nu nežēlīgi, ja bez tavas piekrišanas mētā no vienas vietas uz otru bez kādām izvēles iespējām. Varbūt kādam nav tik svarīga darba vide un kolēģi, pie kuriem esi pieradusi, jo būtiskāki jauni iespaidi un iespējas. Es laikam sākšu ticēt sazvērestības teorijai, ka darbs nedrīkst būt kaut kas tuvs un personisks, kurā esi iekšā ar sirdi un dvēseli. Pretējā gadījumā tevi pārcels uz citurieni, kur it kā vairāk darba un "interesantāk".

Gaismas atgriešanās agros rītos sajūsmina un iedvesmo. Cik daudz ko vēl mēs nezinām! Cik daudz ko var atrast!

Kas mani dīdīja ņemt Zinātniskās fantastikas tēmu? Būtu labāk ņēmusi ko garlaicīgu un jau sen pabeigusi. Šķiet, esmu galīgi aizmaldījusies un šajā žanrā sāku ievilkt tādus darbus, ko par sci-fi var dēvēt visai nosacīti. Man vispār nekad nav patikusi klasifikācija, jo ne viss pakļaujas sakārtošanai smukās kastītēs. Bet labums tāds, ka vienmēr visu var izārdīt/izdzēst un sākt no jauna. Tāds kā restarts smadzenēm.

"Retais zina, ka izdevēju Etcelu ar pilnām tiesībām var saukt par Verna līdzautoru. Tikai pateicoties šim izdevējam, mēs esam dabūjuši grāmatas, ko vēl tagad ir interesanti lasīt. Etcels bija ļoti stingrs. Viņš piespieda Vernu pārstrādāt sižetus, ievest jaunus varoņus un rādīja, kādā stilā ir jāraksta. Žils bez ierunām pakļāvās Etcelam it visā. Nonāca līdz tam, ka izdevējs nepieņēma no autora gatavu romānu "Parīze 20. gadsimtā", sakot, ka tas ir pārāk drūms. Verns nosolījās vairāk nerakstīt antiutopijas un paslēpa rokrakstu seifā. To atrada viņa mazmazdēls tikai 1989. gadā un romāns tika publicēts tikai 1994. gadā.

Pretstatā izplatītajam viedoklim, Verns nebija zinātnes progresa "saucējs". Īstenībā Verns pret zinātni izturējās bez īpaša entuziasma, izmantojot to tikai kā mākslinieciski-izklaidējošu līdzekli. Rakstnieks bija skeptiķis un tehnikas progresu redzēja visai tumšās krāsās. Taču Etcels loģiski sprieda, ka Vernu-optimistu pirks daudz labāk, tāpēc lika autoram piepildīt gandrīz visus darbus ar entuziasmu un sajūsmu par cilvēka saprāta neuzvaramo spēku.

Ar šo iejaukšanos izdevējs neapmierinājās. Etcels izņēma no Verna tekstiem antisemītiskas pasāžas. Arī mūsu zemei [protams, domāta, Krievija - t.p.] tik tikko netika no Verna. "20000 ljē pa jūras dzelmi" sākotnējā versijā kapteinis Nemo bija poļu aristokrāts, kas uzbūvējis superlaivu, lai atriebtos "nolādētajiem krievu okupantiem" (domāta apspiestā poļu sacelšanās 1863. - 1865.). Etcels, kas tirgoja grāmatas arī Krievijā, piespieda Vernu padarīt kapteini Nemo par "bomzi", bet romānā "Noslēpumu sala" viņš pārvērta viņu par Dakkaras princi - indiešu radžas dēlu, kas tur ļaunu prātu uz angļiem par sipaju asacelšanās apspiešanu."

https://www.lffb.lv/raksti/lasit-talak/laiku-apsteigusais-zils-verns

Pat darbā aiz sienas ir sākusi skanēt kāda no Bella Ciao daudzajām partizānu versijām. Valodu gan nepiefiksēju.

No tām gleznām nāk liels siltums un dzīves apliecinājums. Gandrīz tā, kā es agrāk Rīgu redzēju un mīlēju.

"Braucu vienatnē uz mājām tramvajā, priecājos par skaistumu, bet cilvēki sēž tādi drūmi, vienīgi sunītis priecājās. Es vēlāk uzzīmēju šī sunīša portretu. Nodomāju, ka es kā sunītis uz visu skatos, dzīvi un priecīgi. Jūs vienkārši esat pie šī skaistuma pieraduši."

I. Vitjuks

https://youtu.be/EW4NSwjdBA4

Pēc darba stāvēju pieturā, lija lietus un nez kāpēc galvā sāka skanēt dziesma The man who sold the world Nirvana izpildījumā. Interesanti, kāpēc tā? Kopš vasaras viņus vairs neklausos.

Atnācu mājās, aizmigu un tā arī pastkastīti, kur mest mīlestības vēstules un pastkartes grāmatām, neuztaisīju. It kā varētu tagad, bet zinot sevi,to, kā aizraujos un pat nepamanu rītausmu, labāk neriskēšu. To labāk uz kādu starptautisko grāmatu dienu. Man pilnībā pietiek ar decembra čerņu negulēto nakšu dēļ, pat ja bija arī daudz kā skaista.

Zinātnei nav dzimuma. Tajā ir cilvēks un prāts. Dzēšot aizspriedumus, to vietā sludinot dzimumu līdztiesību – vienu no ilgtspējīgas attīstības pamatiem –, 11. februāris ir diena kā atgādinājums pasaules sabiedrībai par sieviešu un meiteņu pilntiesīgu
iespēju iet zinātnes ceļu.
Iepazīsti stipendijas „Sievietēm zinātnē” laureātes, apsveic šai dienā sev pazīstamu zinātnieci. Kopā ar kādu mazu meiteni, kurai ir liels sapnis, paveic mazu, bet nozīmīgu zinātnisku eksperimentu.

"Šis dizains mums neder, jo ir pārāk krāsains. Tas nav jauniešu, bet milleniāļu dizains. Mēs vispār negribam, lai mūs, jauniešus, nodalītu kā atsevišķu grupu."

Pēdējā laikā tāda sajūta, ka laiks rit atpakaļgaitā. Sabiedriskās vietās bieži skan mūzika, kas kādreiz bija man tuva un asociējās ar kaut ko skaistu. Katarse. Paliks tikai labais.

Vai tā ir sakritība, ka tu pabrauc garām auto, kam numura zīme sākas ar NE un nākamajam auto ar zīmi KO? Nedomāju vis, jo neko japāņu valodā nozīmē kaķis.