Neparedzēta reakcija [entries|archive|friends|userinfo]
kjiimikjis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Reizēm. [Aug. 28th, 2015|09:39 pm]
Reizēm uznāk nepārvarama vēlme kaut ko remontēt, un ja nav ko, tad vismaz demontēt.
Uznāca.
Vairs neesmu televizora īpašnieks (tiesa, neskatījos šamo, pat tad, kad biju). Tagad pieklātos uzsildīt lodāmuru un pārvērst tālrāža iekšas kaut kur potenciāli pielietojamu detaļu kaudzītē, bet šobrīd kaut kā slinkums. Tādēļ vienkārši sēžu un domāju par tamlīdzīgajām reizēm, kuras uznāk - reizēm. Šķiet, man bija pieci gadi, kad sencis sāka mācīt šo to no radiotehnikas, un tas, lai gan pa lielam atradies kaut kur otrajā plānā, tā īsti no manis nav pagaisis. Tiesa, viņš man iemācīja arī šo to no kokapstrādes, šo to no santehnikas, šo to no elektrības, no mājokļa remontdarbiem, utt. Un tas viss manī šad un tad atmostas. Neko darīt, ar to nu ir jāsamierinās. Reiz ne īpaši nopietni, bet nu bišķiņ tomēr, apsvēru domu dabūt sev otro vārdu "Remonts" (plāns sevī ietvēra iespēju izmantot faktu, ka neesmu kristīts, un ka varbūt caur paziņām es spētu sarunāt šito ar relatīvi brīvdomājošu mācītāju). Tiesa, remontēt ne vienmēr ir ko. Pareizāk sakot, vienmēr jau ir, bet ne vienmēr tas ir kaut kas pa fikso izdarāms. Ar demontāžu tādā ziņā ir vieglāk. Kaut kas allaž atrodas. Vai vismaz iepriekš demontētais jāsakārto pa kastītēm un plauktiņiem. The insides of things are beautiful. Let's see what they look like.
link3 comments|post comment

Un atkal vīrietis triumfē pār mazu, pūkainu dzīvnieciņu! [Aug. 23rd, 2015|10:33 am]
Pirms dažām dienām kaķītis (turpmāk tekstā, un kādu laiku arī sadzīvē - lops) nopelnīja palodzes permabanu. Gana ilgi lopiņš bija sevi parādījis kā Gandrīz Priekšzīīgas Uzvedības Palodzes Kaķi, vienīgi varēja pārmest tendenci mieloties ar dažiem tur augošajiem augiem, bet pat tas notika tikai degustācijas līmenī (lielākā daļa tur ir garšaugi, kurus lops jau apošņājot, spēja izdarīt secinājumu, ka šitais nebūs ēdams, tad nu tos, kas ir bez izteiktas smaržas, atļāvās pazelēt). Kādā jaukā naktī lopiņš izdomāja mūs modināt ar griezīgi skaļu brēcienu un vairākiem uz grīdas krītošiem puķupodiem. Tikko pamodušies īsti nesapratām, kas noticis, un pirmajos mirkļos mīļotā pat satraucās, ka lopiņš sakāvies ar otru kaķi, un pagāja vairākas sekundes, līdz viņa pamodās pietiekami pilnīgi, lai atcerētos, ka mums tikai viens vien ir. Katrā ziņā, šķiet, ka kaķa bļāviens bija tikai izbīļa pēc, jo par jebkādām traumām nekas nedz tobrīd, nedz arī līdz šim laikam nav liecinājis. Veģetācija, ko lops bija nolēmis upurēt gravitācijai, gan kliegt nespēj, tāpēc savu likteni sagaidīja klusuciešot. Gravitācija bija žēlīga, un vienam no augiem puķupods palika vesels, atšķirībā no zem tā reiz bijušā šķīvīša. Otrs augs, dzīves pieredzējis baziliks, pamanījās piezemēties ar plastmasas pudiņu pa priekšu, tā izvairoties no nolūšanas. Viss jau it kā beidzās labi, bet skaidrs bija tas, ka lopiņš galīgi pazaudējis palodzes kultūru. Viss. Jābano.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Lops, protams, lien palodzes virzienā. Uz verbāliem aizrādījumiem reaģē ar astes novicināšanu un iesākto darbību turpināšanu. Nocelt, protams, var, bet lops līdz ar to gūst tikai arvien pieaugošu interesi par aizliegto virsmu. Laicīgi apturēt lopu arī pagrūti - kā nekā, kaķīša pārvietošanās ir visai klusa, pietiekami klusa, lai kaķa soļu skaņa tiktu iekļauta skandināvu mitoloģijā kā viena no "neeksistējošām" komponentēm, kas nepieciešamas nesaraujamu važu radīšanai. Līdz ar to, nācās izdomāt citus preventīvus pasākumus.

Kārtējo reizi nocēlis protestējošu un kodīgu lopu no palodzes, izlēmu to norobežot no pārējās istabas. Ilgi nedomāju (šādos brīžos es tik tiešām mēdzu domāt, cik maz vien iespējams), un ar abpusējās līmlentes gabaliņiem nostiprināju aizkarus gar palodzes malu tā, lai neatstātu nevienu šķirbu, pa kuru lopam iespraukties. Lops mēģināja tāpat uzlēkt uz palodzes, un bija spiests secināt, ka šoreiz aizkari vis nepašķiras, un līdz ar to jālec vien lejā. Uzvara!

Šobrīd lopiņš zviln uz grīdas, un ir atmetis ar ķepu atkārtotiem mēģinājumiem nonākt uz palodzes, ko es pieņemu kā kapitulācijas zīmi. Protams, es neizslēdzu, ka plānam ir vājās vietas. Piemēram, var tikt norauti aizkari. Tad vēl, neesmu pārbaudījis, vai es pats tieku pie palodzes - tā ir visai stipra abpusejā līmlente. Bet pagaidām to es arī negribu pārbaudīt - baudīšu uzvaras prieku, kamēr ir kaut mazākais iemesls.
link7 comments|post comment

Too many. [Aug. 22nd, 2015|10:32 pm]
Atradu lieliski nosauktu publikāciju:

http://pubs.acs.org/doi/abs/10.1021/ar50091a005

No paša raksta gan ir izlasāms vien neliels gabaliņš (nu, ja nav pieeja pilnajai versijai - t.i., slinkums to nofenderēt), bet tas pats arī ir itin jauks. Īpaši rekomendēju izlasīt autora biogrāfijas pārstāstiņu apakšējā kreisajā stūrī.
link2 comments|post comment

[Aug. 12th, 2015|09:05 pm]
Kamēr metilēnhlorīds ir šķidrā agregātstāvoklī, par karstumu nav ko sūdzēties!
link6 comments|post comment

Šovakar. [Aug. 9th, 2015|10:41 pm]
[Tags|]

Šovakar mēs ar mīļoto bakstījām viens otru ar cukīni, pie katra bakstījiena nopietni latīniski izsaucoties "Botulus!". Tobiš, "desa".

Dusiet, tauta, mierīgi, zinātne ir drošās rokās...
link1 comment|post comment

[Aug. 4th, 2015|10:38 pm]
[Tags|]

Motivācijas laumiņa nosprāgusi.

Enerģijas padzēriens beidzies.

Uzmācas vēlme pabeigt atskaiti ar vārdiem "pēc kara visi gudri".

Kaut gan, es būtu mierā arī ar iespēju to pabeigt jebkā citādi. Līdz tam gan vēl kādu laiku jānoturas nomodā.

Uzmācas arī nostaļģija pēc studentības - rakstīšana var izvērsties par õlnaiteri, kā nekā.

Un, protams, prokrastinācija arī uzmācas, kā var noprast pēc vērtīgā un neatliekami uzdrukājamā cibas ieraksta.
link4 comments|post comment

Tāpatās vien. [Aug. 3rd, 2015|09:56 pm]
[Tags|]

http://maximumble.thebookofbiff.com/2012/12/31/539-genie/
linkpost comment

Hm. [Jul. 27th, 2015|08:11 pm]
[Tags|]

Ienāca prātā, ka sintētiskā ķīmija ir viena no retajām jomām, kurā dažkārt itin labi varētu darboties homeopātiskie preparāti. Zin kā, viena iz homeopātijas pamatidejām ir tā, ka preparāts, kas koncentrētā veidā veselā cilvēkā izraisa kādus noteiktus simptomus, atšķaidīts tos pašus simptomus ārstē. Un - jo atšķaidītāks, jo spēcīgākas ārstnieciskās īpašības. Un lai gan medicīnā, ja neņem vērā placebo efektu, homeopātiskie preparāti palīdz labākajā gadījumā pret dehidratāciju, organiskajā ķīmijā to pielietojums varētu būt sekmīgāks.

Piemēram, tionilhlorīds ir reaģents, kas spēj pārvērst karbonskābes atbilstošajos karbonskābju hlorīdos. BET - ko darīt, ja jāveic pretējā reakcija, t.i., no karbonskābes hlorīda jāiegūst karbonskābe? Talkā nāks HOMEOPĀTISKAIS tionilhlorīds - vienkārši jāatšķaida tionilhlorīds ar ūdeni (diezgan izklaidējoša procedūra, iesākumā - viņš ar ūdeni reaģē diezgan nikni), kamēr tā koncentrācija iegūtajā šķīdumā ir nenozīmīga, un iegūtais homeopātiskais reaģents spēs karbonskābju hlorīdu pārvērst atpakaļ karbonskābē!

Izstrādē: homeopātiskais nātrija hidrīds - izcils reaģents nātrija alkoholātu pārvēršanai atbilstošajos spirtos!
link8 comments|post comment

[Jul. 15th, 2015|12:22 am]
Atkal bišku paspīdzināju to nelaimīgo pastiprinātāju. Svilstošā kanāla miera strāvu izdevās samazināt no 1800 mA līdz kādiem 1300 mA. Progress ir, bet ņemot vērā, ka šamam normāli būtu kādi, teiksim, 20-30 mA, iekārta joprojām uzskatāma par čupā esošu.
link14 comments|post comment

Ehh. [Jul. 13th, 2015|10:09 pm]
Nu nav man acumēra, kad runa par kulināriju, nu galīgi nav.
Sagribējās man kaut kādu ViskautkasGaršīgsIetītsLavašā-tipa izstrādājumu. Pagatavoju.
Tagad ēdu. Blakus sēž kaķis, un bažīgi skatās. Bažas var saprast, jo abi radītie izstrādājumi, kopā salikti, ir apmēram kaķa rumpja lielumā.
Laikam jau lemts šovakar pārēsties.
linkpost comment

[Jun. 23rd, 2015|04:01 pm]
[Tags|, ]

Nākas secināt, ka visbiežāk krievu valodu lietoju, runājot ar MS Powerpoint. Ja būtu kaut mazākais pamats ticēt M. Emoto "pētījumiem", es sāktu apsvērt, vai manas prezentācijas nav jāreģistrē kā masu iznīcināšanas ieroči.
link6 comments|post comment

Latgalīte [Jun. 14th, 2015|01:46 am]
[Tags|]

Šodien aizčāpoju uz Latgalīti.
Man tā ir īpaša vieta. Edz, bērnībā man pa rokai trāpījās Vijas Upmales grāmata "Slepenais rēbuss". Tur varoņiem bij četras paradīzes un mošeja, kas būtībā nozīmīguma ziņā pāŗspēja ikkatru no paradīzēm. Manā dzīvē šādu funkciju pilda Latgalīte.
Reizi pa reizei man piemetas elektronika, un allaž tā nu ir sanācis, ka tas ir sācies ar kādu nestrādājošu vai nepilnīgi funkcionējošu padomju laika izstrādājumu. Un kur tad vēl lai šādam krāmam iekšu remontam piemērotas detaļas atrod, ja ne Latgalītē?
Šoreiz atšķīrās mana turpceļa trajektorija. Līdz šim man allaž bij sanācis uz šo svēto zemi doties no dzimtā Vecmīlgrāvja. Tur es iemetos 2. vai 24. autobusā (tas vēl bija laikos, kad šādam lēmumam bija ekonomisks pamatojums, kas lika atteikties no Latvijas Dzelzceļa piedāvātās alternatīvas), parasti kopā ar vienu draugu, kuram tikpat ļoti radiotehnikas dziedzeris mēdz niezēt. Aizpērušies līdz centrālākajam no tirgiem, tālāk devāmies kājām, pa ceļam pasmīkņādami par iestādi ar ne pārāk dziļdomīgo, taču gana informatīvo nosaukumu "Trīs promiles". Jau tuvojoties svētajai vietai, allaž bija redzami tirgoņi, kas savu preci bija izklājuši turpat uz trotuāra, cerībā atrast kādu pircēju visdažādākajām mantām. Ne īpaši reti arī gadījās pieredzēt ainu, kad aiz stūra tuvojās policisti, kuriem laikam jau darba pienākumos ietilpst apturēt šāda tipa tirdzniecību - tirgoņu vidū tas izsauca ķēdes reakciju, kad katrs personāžs, kurš sāka drudžaini pakot kopā savu mantību un trauksmaini centās izskatīties pēc nejauša garāmgājēja ar zvērīgi pārbāztu mugursomu, izsauca tieši tādu pat rīcību savā blakussēdētājā. Un tā tālāk, līdz pašiem Latgalītes vārtiem.

Šodien gan svētvietas vārtiem pietuvojos no otras puses, no Lāčplēša ielas puses. Gadiem ejot, esmu pamanījies atrast citu dzīvesvietu, kura ļauj nonakt svētnīcā, neizmantojot Rīgas Satiksmes piedāvātos pakalpojumus. Taisnību sakot, sen nebiju še iegriezies - tik sen, ka pa ceļam prātoju, vai maz mans ceļamērķis vēl pastāv. Kā nekā, jau nezin cik gadus klīst runas, ka nupat Latgalīte taps klapēta ciet, un viss. Nonācis līdz vārtiem, secināju, ka ne sūda.

Lielos vilcienos svētvietā viss pa vecam. Ienākot pa vārtiem, visvairāk pietrūka vecā čoma līdzās, kurš pavaicātu (vai kuram es pavaicātu, ja viņš pirmais nepaspētu): "Nu, ko tev šoreiz vajag?". Un lai vai kas tas būtu, visbiežāk jau tālākais maršruts mūs vilktu pa kreisi, uz radiotehniski orientēto sektoru. Arī šoreiz turp devos. Atpazinu vienu no elektronikas večiem, kurš tur tirgo lietas jau savus septiņus gadus vismaz, cik man zināms. Pie šamā nopirku elektrolītiskos kondensatorus. Jā, varbūt caur elektronikas internetveikalu būtu sanācis maķenīt lētāk, toties šeit sanāca krietni ātrāk. Veicu finansiālas transakcijas arī ar vienu no pusvadītāju večiem - šamais, konstatējis, ka nav viņa krājumos man nepieciešamo detaļu, apstaigāja dažus tuvākos tirgoņus, līdz tomēr salūkoja man vajadzīgo mantu. Tā tāda Latgalītes īpatnība, klients tiek uztverts visnotaļ nopietni un personiski. Man joprojām istabā darba stūrītī stāv pirms krietna laika Latgalītē iegādāts oscilogrāfs, kuram uz pakaļas pārdevējs Slaviks ar marķieri uzrakstīja savu telefona numuru, gadījumiem, ja rodas kādas tehniskas problēmas. Atzīšos, neesmu zvanījis - tā manta problēmu nepazīst, un tomēr, sajūta, ka Latgalītē var saskarties ar tehniskā atbalsta tipa pakalpojumu... Grūti iztēloties ikdienā.

Šis tas tomēr Latgalītē ir mainījies. Piemēram, reiz eksistēja veidojums, ko mēs ar čomu bijām iesaukuši par Centrālo Čupu. Nosaukums pa lielam atspoguļo būtību - iespaidīga izmēra kaudze ar lietām, kuras kāds personāžs kādā no kaudzes pusēm, acīmredzot, tirgoja. Tāda objekta vairs nav - laukums, kur šī čupa reiz atradās, nu ir pilnīgi tukšs. Tad vēl bija kolosālais apskates objekts - no vārtu puses skatoties, pretējā siena. Tā bija vieta, kas, manuprāt, bija visuvarenās Entropijas fiziskā manifestācija - gar visu sienu bija noklāti priekšmeti, kuri nebija savstarpēji sastīti nekādā veidā. Tur mierīgi līdzāspastāvēja caurs akordeons un padomju laika putekļsūcēja šļauka, austrumnieciska stila griestu lampa un metināmā aparāta korpuss. Un tā tālāk. Lai šajā klājumā atrastu ko sev nepieciešamu, vajadzeja būt vai nu cilvēkam ar ne visai konkrētām vēlmēm, vai arī neticami veiksmīgam. Bet tagad... Grūti iedomāties to pārpasaulīgo varu, kas ir spējusi iedvest šajā nostūrī ko kārtībai attāli līdzīgu, bet nu tur ir iespējams konstatēt pat kādu tirgus būdiņu pēdas, un sazīmēt, kura krāmu kaudze attiecas uz kuru tirgotāju. Man tas likās neiedomājami.

No lietām, kas ir mainījušās, jāatzīmē radiotehnikas sektora tālākais gals - reiz tur bija tāda kā vadu tante. Viņas vietā nu sēdēja trīs paveci vīri, kuri nepiedāvāja nekādu preci, un likās vienkārši baudām Latgalītes atmosfēru un pārrunājam labākus laikus. Man nācās vadus meklēt citur, bet tā jau nebūtu Latgalīte, ja neatrastu. Protams, ka atradās.

Pēc Latgalītes apmeklējuma ieklīdu KebabsFixā stacijas ēkā. Arī nostaļģisks pasākums - tā mēs ar jau iepriekš pieminēto draugu allaž mēdzām darīt pēc Latgalītes apmeklējuma. Kebabs tur jorpojām ir vidējais aritmētiskais - ir arī labākas vietas zināmas, bet ir gadījies arī nemākulīgāks kebabveidīgs izstrādājums. Šā vai tā, mājup devos ārkārtīgi apmierināts ar šo dienu.
link7 comments|post comment

Grrrr(rrr).R. [Jun. 10th, 2015|10:57 pm]
Salaboju kreiso kanālu - deg labais. Savedu kārtībā labo - sāk svilt kreisais. Tāda sajūta, ka pastiprinātājs nonācis "vienam kanālam toč jādeg" režīmā, un tā arī vēlas palikt līdz mūža galam, kas nav īpaši tālu, ņemot vērā, ka man rezerves detaļu krājums nav neierobežots.

Eh. Toties interesanti. Reizēm jāliek tak molekulas mierā, un jārod atslodze citādākās nodarbēs. Kaut vai tādēļ, ka pēdējā laikā darbišš uzspiež tādu ķīmiju, ar ko nudien nav iekāriens nodarboties.
link2 comments|post comment

Par šmigu. [May. 30th, 2015|04:08 pm]
[Tags|]

Bieži ir gadījies sajūsmināties par alkoholisko dzerienu aprakstiem. Nu, tiem, kas vēstī, ka attiecīgajam vīnam, redziet, iekšā ir pilns ar tanīniem, ozolkoka notīm, augļaini saulaini svaigām garšām, un vīns vispār ir sprigans un kraukšķīgs, ja kas. Pie kam, tā tiek aprakstīti pat tādi vīni, pēc kuru cenas spriežot, patērētājam vajadzētu justies laimīgam, ka tā sastāvs ir kaut cik sarežģītāks par "ūdens, spirts, vīna aromatizētājs, krāsviela E292376239562934, kura ne-alkoholiķiem paredzētajos produktos ir aizliegta pat Āfrikā". Allaž esmu brīnījies, kas ir šo aprakstu autori, jo bieži vien ražotājvalsts valodā rakstītais nav ne uz pusi tik dzejisks (parasti tas aprobežojas ar "vīns, satur sulfītus, nedot grūtniecēm"). Literāti, kas gluži par spīdekļiem nav kļuvuši, un tādēļ ir spiesti pelnīt iztiku, pārlieku paplašinātiem teikumiem slavējot alkohola industrijas kārtējo izstrādājumu? Šie apraksti pat būtu pelnījuši tapt apkopoti kādā krājumā, kas varētu pat būt itin finansiāli sekmīgs. Es nopirktu, piemēram.

Nu lūk, šobrīd es baudu samērā smalku produktu. Džins allaž ir bijusi mana vajība, un manās rokās ir nonācis (pareizak sakot, tajās jau atrodas kādu laiciņu, un nupat sak tuvoties beigām) Saffron Gin. Ražots Francijā, visai atpazīstamajā (ja ticam Googlei) Gabriel Boudier brūzī (šo rakstot saminstinājos, jo angliskais "distillery" izklausās tik smalki, salīdzinot ar latvisko brūzi... Bet labāka tulkojuma nerodu, "pārdzītuve" vai "pārtvaicētava", kā man prasītos uz savu roku to tulkot, neizklausās ne par eirocentu labāk). Šamie darbojas kopš 1874. gada, un ar šo faktu lepojas tik dikti, ka uz pašas pudeles šo gadaskaitli ir uzdrukājuši trīs vietās, viena no tām ir dzēriena nosaukuma fonā, divarpus reizes lielākā fontā, nekā pats grādīgā nosaukums. Tādēļ vien arī to pieminu šeitan, mazums, varbūt nosaukt ražotāju, bet ne darbības uzsākšanas gadu intertīmekļos šiem skaitās visļaunākais iz nāves grēkiem, un es līdz dvēseles dziļumiem tā aizskartu šos ražotājus.

Pudele ir aplam smuka, pats dzēriens - arīdzan, jo krāsains džins gadās ne tik bieži, un oranžu vēl neesmu redzējis nekad. Eksotiskākā šī dzēriena krāsa līdz šim ir konstatēta dzēriena tapšanas brīdī, un nopelnījusi tam nosaukumu "Šitam Toč Nebija Jābūt Zilam". Un tas pat nebija tik zils. Pēc garšas šis džins ir mazlietiņ saldenāks, nekā varētu no šāda dzēriena gaidīt, un atstāj ilgu un visai patīkamu ziedputekšņu pēcgaršu. Rekomendēts lietot ar ledu vai arī ar toniku (Tādā gadījumā obligāti bez ledus, vismaz sākotnēji, jo džina garšu veidojošās vielas, pie nosacījuma, ka runa ir par kvalitatīvu džinu, veido relatīvi noturīgus savienojumus ar tonika garšas pamatā esošo hinīnu - ja runa ir par kvalitatīvu toniku, protams - un šie savienojumi piešķir kokteilim raksturīgu garšu buķeti, taču maita termodinamika uzspiež savus nosacījumus, saskaņā ar kuriem šo savienojumu veidošanos veicina siltums, un, attiecīgi, aukstums to kavē. Ja nu dikti to ledu gribas, vispareizāk ir siltu džinu sajaukt ar siltu toniku, ļaut maisījumam kādu laiciņu, teiksim, minūtes desmit-piecpadsmit, nostāvēties istabas temperatūrā, un ledu pievienot pēc tam). Gards, vienvārdsakot. Protams, baudīšanas procesā arī aplūkoju aprakstus, gan anglisko (produkts ražots eXportam, tādēļ francūziski virsū nav ne vārda, ražotāja nosaukumu neskaitot), gan arī latvisko. Pedējais šajā gadījumā samulsināja. Redz, angliskais pārstāsta, kura 1874. gadā dibinātā ražotne ir vainojama pie šī dzeriena eksistences, kā arī ar vienu teikumu pieskaras vēsturei, kad gan Lielbritānija, gan arī Francija tīkoja Indijas dārgumu (vēsturiska atkāpe - tur arī radusies visai populārā kokteiļa - džintonika - recepte. Tajos laikos, kad kolonijas bija topā, un katrai sevi cienošai zemei tādas vajadzēja, džinu izsenis dzerošie briti bij aizpērušies uz Indiju. Dzīvojās tur kāds pulciņš šamo, dzīvojās, līdz apslimās. Kā izrādījās, malārija tajos platuma grādos bija topā, un katrs sevi cienošs ods to pārnēsāja. Par laimi, eiropieši koloniju tīkojumos bija aizpērušies arī līdz Dienvidamerikai, un no turienes jezuīti bij pārveduši kāda tur augoša auga mizu, kura spēja gana sekmīgi ārstēt malāriju. Tas tādēļ, ka šī miza saturēja hinīnu, kā arī dažus tā analogus, kas gan attiecīgajā gadījumā ir terapeitiski mazsvarīgāki. Kopumā, hinīns, lai gan ne tikai spējīgs ārstēt malāriju, bet arī atvieglot sāpes un mazināt drudzi, ir visai sūdīgs ārstniecisks līdzeklis - tam ir kaudze blakusefektu, kas savā nopietnībā aptver diapazonu no caurejas un niezes līdz redzes un dzirdes atteikšanai un nieru disfunkcijai, kas var beigties ar nāvi. Tolaik gan īpašas izvēles nebija; tas bija vienīgais pretmalārijas līdzeklis. Tāpat arī medicīna bija citādāka, un neviens neapgrūtināja sevi ar garumgaru blakusefektu un brīdinājumu sarakstu veidošanu. Pietika ar "es esmu ārsts, apēd/izdzer šito, būs labāk". Līdz ar to, vienīgā problēma bija tā, ka padzēriens, kas pagatavots no tā koka mizas, bija ellīgi rūgts. Nekas pārsteidzošs, ņemot vērā, ka hinīns ir tipisks alkaloīds - liela daļa alkaloīdu ir stipri indīgi, un pastāv uzskats, ka cilvēkam rūgtās garšas maņa ir izstrādājusies evolūcijas gaitā, lai kaut ko iebāžot mutē, cilvēks spētu konstatēt, ka tas viņu var piebeigt. Arī hinīns to spēj, taču ārstnieciskā deva ir pietiekami zemāka par toksisko. Katrā ziņā, šīs mizas uzlējums bija negaršīgs. Runa ir par tādu rūgtumu, kas var izsaukt vemšanu. Acīmredzot, kādā brīdī kāds no džinu dzerošajiem, ar malāriju sirgstošajiem britiem secināja, ka ārstnieciskās mizas uzlējuma - tonika - devu ir vieglāk dabūt iekšā, ja tai uzdzer džinu. Vēl labāk, kā izrādījās, ir atjaukt toniku ar džinu. Tolaik organiskā ķīmija kā zinātne īsti nepastāvēja, un organisko kompleksu veidošanās nebija iedomājama nevienam no tā laika dižākajiem prātiem, bet to, ka pretīgais dzērierns kļūst ievērojami paciešamāks, konstatēja gana daudzi, un lai gan mūsdienās ne katrs toniks satur hinīnu, un allaž pastāv iespēja atjaukt džinu ar kaut ko citu, turklāt retajam vairs vajag atjaukt toniku ar kaut ko, nevis otrādi, šīs dzerienu kombinācijas recepte ir saglabājusies). Tad vēl uzskaitīti šī džina tapšanā iesaistītie augi.

Latviskais apraksts sākas ar teikumu "1874. gadā, kad Safrāna džina recepte tika radīta, tā tika pazaudēta un atrasta". M, lieliski. To pašu es varu teikt par dažiem saviem zeķu pāriem. Nu, atskaitot to gadu. To, kas 1874.
"Recepte bija tipiska tā laika džinam ar eksotiskām garšaugu sastāvdaļām, ar izteiktu garšu un intensīvu aromātu". Nu, labi, ka ne ar "raksturīgu" garšu vai aromātu. Būtībā, teikums, kas raksturo garšu un smaržu, vēsti, ka tādas šim dzērienam ir, un tās ir labi sajūtamas. Paldies.
"Pudele ir roku darbs, slepenā sastāvdaļa safrāns, dod džinam smalku, pikantu toni". Sūds ar mulsinošo pieturzīmju lietojumu, un pievēršu acis uz to, ka pudele ir visai acīmredzami masveidā ražota, un roku darbs varētu būt vienīgi etiķetes pielīmēšana. Vārdi "slepenā sastāvdaļa safrāns" man rada absolūtu neizpratni. Pirmkārt, tā tiek nosaukta vārdā. Kāda, sasodīts, slepenā? Atgādina tās trulās sazvērestības teorijas iz sērijas "ir superslepena organizācija, to vada tas un tas, starp biedriem ir tie un tie, pilnu darbinieku listi var sagūglēt, galvenā ēka ir tur un tur, viņi nodarbojas ar to un to, un ir TIK FAKIN SLEPENI, ka pilnīgi vai apdirsties var aiz slepenības." Ja tā sastāvdaļa būtu slepena, tad vēl tā, bet šī konkrētā ir ietverta džina nosaukumā! Un tā ir tā, kas to padarīšanu pataisa oranžu! Nujā, un oriģinālajā aprakstā ne vārda par slepenām sastāvdaļām. Tā garša, ko varētu piešķirt safrāns... Nu, nezinu. Ir gadījies šamo lietot ka garšvielu edienam, bet es neteiktu, ka tam ir ārkārtīgi intensīva, no visām citām izšķirama garša. Un tas ir ēdienā - džinā tam ir jākonkurē ar veselu buķeti ļoti intensīvu garšu, pat nerunājot par 40% alkohola.

Vienvārdsakot, esmu vīlies latviskojuma autorā. Ja var atrast pavasarīgas ziedu notis un stingru raksturu lētajā vīnā, var tak makten labā džinā arī kaut ko nopietnāk pameklēt, ne?
link1 comment|post comment

Medusmaize, tik tiešām! [Apr. 29th, 2015|12:45 am]
Sākās ta diena, kā diena - atradās kārtējais murgojums par sārmaino organismu. Iekš Tvnet jaunās sadaļas "Egoiste" (sadaļas saturs kopumā tāds pats, kā sadaļai "Sievietēm", tikai ar pamatīgu tendenci uz stulbumu). Par šo tēmu esmu izteicies iepriekš, un man jau sāk mazliet tā kā apnikt komentēt, bet tomēr atradu arī ko jaunu un negaidītu, par ko klusēt nu vienkārši nevaru.

Stāv tur rakstīts, ka "Hroniskas paskābināšanās ietekmē taukskābju negatīvie lādiņi mainās uz pozitīviem, tādēļ tās pielīp pie artēriju sieniņām, palielinot diabēta un sirds slimību risku". Tik konkrētiem ķīmiskiem terminiem, melns uz balta - bet tā kā ne visi ir labi pazīstami ar organisko skābju ķīmiju, atļaušos ilustrēt to, par ko tad šeit ir runa:



Taukskābju gadījumā burtiņa R vietā ir visai gara ogļūdeņražu aste, vienai taukskābei no otras šie fragmenti atšķiras ar, pirmkārt, garumu (t.i., to, cik oglekļa atomu ir saistījušies ķēdē), un otrkārt, ar to, kādas saites šos oglekļa atomus savā starpā savieno - ja visas ir vienkāršās saites, tad attiecīgo taukskābi pieskaita pie piesātinātajām, ja starp tām ir arī kāda dubultsaite vai vairākas, tad tā ir kāda no nepiesātinātajām taukskābēm. Tas gan ir mazsvarīgi konkrētajā gadījumā, jo visas lādiņu maiņas taukskābēm norisinās tieši attēlā redzamajā daļā - to sauc par karboksilgrupu.

Pa kreisi attēlota nejonizēta taukskābe - tā parasti pieraksta taukskābju (un arī citu karbonskābju) formulu. Tiesa, šādā formā taukskābes varētu būt nepolārā vidē - un ūdens vide (kāda ir mūsu organismā, piemēram), ir polāra. Tur skābes jonizējas. Un skābes tādēļ ir skābes, ka tās visai viegli atbrīvo pozitīvi lādētu ūdeņraža jonu (karbonskābju gadījumā - to, kurš ietilpst OH fragmentā), un atlikušais skābes fragments kļūst par negatīvi lādētu jonu (anjonu). Izņēmums varētu būt ļoti skāba vide - tajā jau ir tik liela pozitīvo ūdeņraža jonu koncentrācija, ka karbonskābe savējo atdot nespēj (vismaz formāli - reāli jau atdod gan, taču tikpat atri dabū citu vietā) Anjons attēlots turpat līdzās, un ir ļoti bieži sastopams fragments skābju šķīdumos ūdens vidē, pateicoties tam, ka atbrīvotais ūdeņraža jons spēj atgriezeniski saistīties ar ūdeni, turklāt skābes anjons gana viegli saistās arī ar citiem pozitīviem joniem (dažādu metālu katjoniem, piemēram). Un taisnības labad jāteic, ka brīvā formā taukskābes organismā nemaz tik bieži nav atrodamas (tās tur tiek transportētas saistītā formā kā triglicerīdi, un tiek atbrīvotas tikai noteiktos gadījumos, teiksim, lai izdabūtu cauri šūnu membrānām), taču jebkurā gadījumā, to anjons nav nekas eksotisks.

Nu, un var jau skābes arī iegūt pozitīvu lādiņu. Lai tas notiktu, karbonskābei ne vien jāsaglabā savs ūdeņraža atoms, bet papildus tam jāpiesaista viens "svešs" pozitīvs ūdeņraža jons. Struktūru uzzīmējis arī esmu, lai ilustrētu situāciju. Tā uzreiz no galvas nezināju, kādos apstākļos tad var veidoties šāds jons - protonēta karbonskābe ir visai reti sastopams zvērs. Droši tikai zināju, ka videi jābūt stipri skābai. Par laimi, eksistē skābju stipruma tabulas, un labākajās no tām var atrast arī to, cik tieši skābai. Te tiek lietots tāds lielums, kā pKa. Pārāk neiedziļināšos, teikšu tik, ka tas atbilst tādam pH (ekstrapolējot uz ūdens vidi), kurā attiecīgā skābe būtu par 50% disociējusi. Vai arī tā - jebkurš pH, kas mazāks par kādas skābes pKa vērtību, ir skābāks par to, un tāds, kas lielāks, attiecīgi, ir bāziskāks. Protonētās karbonskābes atrodas tuvu tabulas augšgalam, turpat, kur sālsskābe. To pKa ir ap -7. Tas nozīmē, ka tā ir apmēram 10^7 reizes stiprāka skābe, nekā ūdens vidē vispār varētu eksistēt - tā momentā protonētu ūdeni. Bet ja jums asinsvados sāktu plūst tīra sērskābe, tad jā, mierīgi. Tad visām jūsu taukskābēm būtu pozitīvs lādiņš. Tiesa, pie artēriju sieniņām tās diez vai pieliptu, jo nebūtu vairs tādu sieniņu - sērskābe tomēr nav nekāds joks, tā ir ļoti stipra neorganiska skābe. Ņemot vērā, ka līdz tādam asins skābumam cilvēkam aizdzīvoties nebūs iespējams, par pozitīvajām taukskābēm es atļaušos neuztraukties.

Ā, un beidzot atradu skaidrojumu tai citrona padarīšanai, vismaz pH diētas "speciālistu" izpratnē:
"Piemēram, lai gan citronu sula ir skāba, tā ķermeņa vidi padara sārmaināku, jo vielmaiņas procesā pārveidojas par bāzisku «citrātu»."
Un ja nu jums nav pa rokai citrona, nekrītiet izmisumā - droši pogājiet vaļā auto akumulatoru un tesiet tik iekšā. Bez bailēm, organismā sērskābe pārveidojas par bāzisku sulfātu. No lietām, kas vēl organismā tad pārveidojas, būtu minams rīkles dobums un barības vads, iesākumam. Bet nu, apgalvojums paliek ķīmiski korekts - sērskābe tik tiešām izveidos anjonu, kuru sauc par sulfātu (tāpat, kā citronskābes anjonu sauc par citrātu, bez pēdiņām). Un attiecīgais anjons pats par sevi pēc definīcijas ir bāziskāks par tam atbilstošo skābi, gan sērskābes, gan citronskābes gadījumā. Tas gan nemaina faktu, ka pirms kļūšanas par atbilstošo anjonu tā tomēr bija skābe, un lai kļūtu par anjonu, atdeva videi pozitīvi lādētu ūdeņraža atomu. Atšķirība starp abām šīm skābēm ir tā, ka sērskābe ir ļoti stipra skābe (atminamies, tās pKa = -9), un tādēļ spējīga savu ūdeņraža atomu momentā atdot da jebkam, kas par to ir jūtami bāziskāks (t.i., kā pKa ir lielāks par -9, kas organismā ir gluži vienkārši jebkas). Citronskābe ir švaka skābe, un organisma videi ūdeņraža atomu atdos nepilnīgi (proti, no visām citronskābes molekulām tikai kāda daļa, turlāt saglabāsies kaut kāds līdzsvars starp jonizēto un nejonizēto formu), rezultātā viegli pazeminot vides pH (ja tas jau tā nebūs aplam zems), atšķirībā no sērskābes, kas brutāli noprotonēs vienalga ko, un pat vārdu nepaprasīs, ne arī piedāvās kafiju iedzert... Tas gan faktu, ka abas ir skābes, nemaina, un no tā izriet, ka tās vides skābumu palielina, nevis samazina. Etiķskābe, piemēram, ir nedaudz švakāka skābe par citronskābi, un tā vides skābumu palielinās mazāk. Tālāk vielmaiņas procesā gan ar etiķskābes anjonu, gan citronskābes anjonu notiek šādas tādas pārmaiņas, taču neviena no tām, cik zinu, vidi bāzisku nepadara (ja kļūdos, lūgšu kādu zinošāku palabot - neizejot no bioloģijas rāmjiem ezotērikas virzienā, protams). Sērskābes anjonu gan pārāk interesanti piedzīvojumi negaida, bet nu, tas jau tā.

Bet tas vēl nav viss, vēl tak medusmaize! )
link18 comments|post comment

Drāzniecība [Apr. 3rd, 2015|04:53 pm]
[Tags|]

Tā kā klāt ir nosacīti silts laiks, un man dikti patīk visāda veģetācija uz palodzes, nolēmu kaut ko iesēt podiņos.
Plāns izpildīts uz visiem 100% - iesēju kaut ko. Proti, man nav ne jausmas, ko. Tik vien secināju, ka varētu būt kaut kāds citrusaugs, vai kas tāds.
M, un piparus, ko allaž ir gribējies mēģināt audzēt, neiesēju - izrādās, sēklas, lai gan savulaik rūpīgi ievācu, esmu kaut kur pasējis (pun totally intended). Nu, neko darīt. Galvenais, lai kalanhoja neizdomā savus sīkos iebērt svešā puķupodā, lai gan tas laikam ir neizbēgami...
link3 comments|post comment

Bišku par zāli. [Apr. 1st, 2015|11:06 pm]
Tātad, pēdējā laikā daudz ticis runāts par manabalss.lv vajadzīgās 10000 balsis savākušo iniciatīvu par marihuānas dekriminalizāciju. Lasīts šur un tur arī, ka šī iniciatīva Saeimā atbalstu negūšot. Man, kā cilvēkam, kurš 1) zāli nepīpē un 2) ir pārāk slinks, lai izsvērtu visus "par" un "pret" no dažādiem aspektiem, kā tas varētu ietekmēt sabiedrību kopumā, rezultāts ir stipri vienaldzīgs. Tas, kas pievērsa manu uzmanību visai šai lietai, ir atkal un atkal dažādu šīs iniciatīvas atbalstītāju izteiktais apgalvojums, ka marihuānai ir ārkārtīgi plaša spektra labvēlīga ietekme uz veselību, ārstnieciskās īpašības - pat pašā manabalss.lv atrodamajā iniciatīvas aprakstā ir minēts, ka "Marihuānai ir plašs pielietojums medicīnā". Kāda ziņu portāla raksta par attiecīgo tēmu komentāros pat izlasīju ko apmēram tādu, kā "a īstenībā aptieku plauktos ir vesela kaudze ar zālēm, ko iegūst no marihuānas". Ko tamlīdzīgu nākas dzirdēt tik bieži, ka gandrīz vai varētu noticēt.

Gandrīz.

Kas nu attiecas uz preparātiem, kas iegūstami no marihuānas, sarakstu ar šiem atrast nav grūti. Tātad, no marihuānas iegūstamo, kā arī dabā sastopamo kanabinoīdu analogu tipa ārstniecisko preparātu saraksts visā savā godībā:
-Dronabinole - THC (sintētiskais)
-Nabilone - sintētisks kanabinoīds (marihuānā nav sastopams, bet gana radniecīgs THC, lai šajā listē iekļautu)
-Nabiximols - THC un kanabidiolu saturošs līdzeklis

Tas arī viss. Tā kā, ja vien runa nav par pasaules mazāko un vienveidīgāko aptieku, tā nu būs, kā būs ar tiem plauktiem. Pielietojums medicīnā - pirmie divi ir antiemētiķi, t.i., līdzekļi pret nelabumu, pie kam tādi, kas paredzēti tikai lietošanai pret tādu ķīmijterapijas izraisīto nelabumu, kura gadījumā nepalīdz standartlīdzekļi. Ir lietojami arī kā pretsāpju līdzekļi neārstējamu slimību gadījumā. Trešais - līdzeklis, kas atvieglo dažādus multiplās sklerozes simptomus (kustību traucējumus, sāpes), dažās valstīs lietots arī kā pretsāpju līdzeklis vēžiniekiem. Kopumā, darbības spektrs tik trakoti plašs nemaz nav.

Tad vēl paliek ārstnieciskā marihuāna - tāda, kāda nu no dabas nākusi. Arī tai, ja palūkojas uz ārstniecisko īpašību spektru, paveras aina, kas ir krietni pieticīgāka, nekā zālītes fanu klubs to mēdz atainot. Lietojama pret sāpēm, pret nelabumu, pret apetītes zudumu (efektivitāte šajā gadījumā gan tiekot apšaubīta) un satraukumu, turklāt tikai "norakstāmos" gadījumos (vēzis, AIDS, dažādas neirodeģeneratīvās slimības). Un, diemžēl (bez sarkasma, jo nav gluži tā, ka cilvēcei problēmas sagādā pārāk liels daudzums zāļu pret smagām slimībām), daudzu citu slimību gadījumos marihuāna vai tās fizioloģiski aktīvākie komponenti izrādījušies, labākajā gadījumā, nepārliecinoši kā ārstniecības līdzekļi.

Līdz ar to, lai gan šādi tādi pielietojumi medicīnā marihuānai ir (un vismaz pretsāpju līdzekļu starpā savā klasē tā pat iekabina opioīdiem), par plaši pielietojamu es to nesauktu. Turklāt vēl jāņem vērā, ka aplūkotie preparāti pieejami ne tuvu ne visā pasaulē. Īsumā, veselības aprūpes sistēma var itin mierīgi pastāvēt arī bez marihuānas, nav jau nekāds aspirīns vai ibumetīns.

Pieļauju, ka šī ieraksta ietvaros izklausos visai negatīvi noskaņots pret marihuānu, taču domāju, ka tiem, kas lasījuši manus līdzšinējos ierakstus, būs saprotams, ka mani īstenībā šajā gadījumā pamatā kaitina tas pats, kas parasti - bezgala vērtīgu un brīnišķīgu ārstniecisku īpašību piedēvēšana kaut kam, kam tās gluži vienkārši nepiemīt. Neesmu gan sajūsmā arī par motivāciju, kādēļ tas tiek darīts. Galu galā, kaut vai no tiem 10000 ar astīti attiecīgās iniciatīvas parakstītājiem - cik no viņiem uzskata, ka marihuānas dekriminalizācija ir nepieciešama tās ārstniecisko īpašību dēļ? Skaidrs, ka neviens - galu galā, runa ir par dekriminalizāciju, nevis atļaušanu medicīniskiem nolūkiem. Tā "medicīnas pielietojuma" padarīšana šīs iniciatīvas ietvaros izskatās apmēram tāpat, kā varētu izskatīties, ja (hipotētiskā) iniciatīvā "Vajag atļaut iegādāties alkoholu no 16 gadu vecuma", būtu pieminēts kaut kas par to, ka glāze sarkanvīna dienā ir veselīga sirdij - tas tak būtu acīmredzami, ka šādas iniciatīvas parakstītājus īstenībā neinteresē ne sirds veselība, ne sarkanvīns, un vismazāk jau viena glāze dienā. Un vismaz manā skatījumā šāda nepārprotami aiz matiem pievilktu argumentu celšana galdā galīgi neliek pašai iniciatīvai izskatīties kaut nedaudz pārliecinošākai, drīzāk gluži otrādi.

Tā kā - lai nu katrs cīnās, par ko vēlas, bet melst niekus tādēļ nevajag.
link7 comments|post comment

Sārmaino iekšu atgriešanās [Mar. 27th, 2015|09:04 pm]
Pamanījos šito palaist garām, bet [info]turbund gan man piebakstīja, ka parādījies jauns TVnet rakstiņš par to, cik bezgala svarīgi mums organismā nodrošināt sārmainu vidi. Sākumā domāju, ka nebūs, ko teikt - galu galā, šo pseidouzturzinātni esmu jau iepriekš izķidājis. Palasījos, un secināju, ka nekā, tā nu pasaulē iekārtots, ka ir tomēr sviestam dažādas šķirnes.

Ievadteikumi - draza vulgaris, kur tiek apskaidrots, ka mēs, redz, esam "garīgas būtnes", kuru mērķis šajā pasaulē ir "celt savu enerģijas līmeni". Vārdi it kā saprotami, bet to savienojumu nozīme? Ar ko garīgas būtnes atšķiras no negarīgām? Jeb vai pretstats būtu "ķermeniskas" būtnes? Vismaz man tā kā ķermenis ir... Par "enerģijas līmeni" un tā celšanu neizteikšos - kaut vai tādēļ, ka pavisam nesen, cita starpā pieminēju arī enerģijas jēdzienu un tā nozīmi. Kam slinkums meklēt - ja tiek runāts par visādām ezotēriskām būšanām, šis vārdiņš apzīmē kaut kādu maģisku spēku, kurš ir 1) universāls un visuvarens, un 2) realitātē neeksistējošs.
Rakstā visai standartīgā pļurkstēšana par enerģijām gan itin drīz sasniedz interesantu pagriezienu:

"Šķiet, ka mēs sastāvam tikai no matērijas, miesas un asinīm, bet patiesībā tie ir atomi – tīrā enerģija! Šo faktu ir pierādījusi Rietumu zinātne. Ieskatoties dziļāk atomos, mēs redzam elementārdaļiņas, bet dziļākos līmeņos šīs daļiņas pagaist un paliek tikai tīras enerģijas struktūras ar noteikta līmeņa vibrācijām."

Bišķiņ piesiešos pie termina "Rietumu zinātne". Arī tā ir visai ierasta ezotēriskā duālisma (kam kājas aug visādos no ķīniešu filozofijas atvasinātos "iņ/jaņismos") izpausme - kauč ko vajag allaž pretstatīt kaut kam citam. Tā ir radušās slavenās "Rietumu un Austrumu medicīnas" - tā, it kā Japānas slimnīcās uzreiz pēc papīru aizpildīšanas uzņemšanas nodaļā, slimnieks nekavējoties tiktu nogādāts Intensīvās Akupunktūras nodaļā, vai īpaši kritiskos gadījumos tiktu veikta Ārkārtas Meditācija, vai tamlīdzīgi (Viņš nereaģē! Desmit kubikcentimetrus Či! Ne jau vēnā - pa taisno čakrā! Tā, uzmanību, visi nost! Viens! Divi! Trīs! OMMMMMMMMMM!!! Vēlreiz!). Tā, saprotams, nav. Jo īpaši mūsdienu zinātnē, kad par jebkuru atklājumu nepieciešams informēt pēc iespējas plašāku pasaules daļu, lai neviens neiedrošinātos apšaubīt, ka tieši šis atklājējs ir bijis pirmais. Un kaut kāda no vispārpieņemtās pilnīgi atšķirīga zinātniskā pieeja, kas nenestu uzticamus rezultātus, gana drīz tiktu atmesta kā atpalikusi no laika. Arī medicīnas ziņā grūti iedomāties kaut kādu duālu sadalījumu pasaulē - neizbēgami, vienai no pieejām būs labāki rezultāti, nekā otrai. Un, pie mūsdienu informācijas apmaiņas ātrumiem, ir gana skaidrs, ka neviens reģions nevēlētos iegūt "štruntīgākās medicīnas metodes praktizējošās pasaules daļas" slavu - līdz ar to, viena no pieejām tiktu adaptēta visā pasaulē. Tas, savukārt, ir pamatīgs mājiens tiem, kas uzskata, ka ja ne pašreiz, tad kaut kad šāds pretstatījums ir bijis - tā kā jebkurā pasaules valstī veselības aprūpes sistēma pašos pamatos tiek balstīta uz tā, ko šamiem labpatīk zākāt par "Rietumu medicīnu", ko tas varētu liecināt par "Austrumu medicīnas" efektivitāti?

Atskaitot šo lirisko atkāpi, lai gan visai primitīvi un vispārīgi, bet tomēr pamatā gana pareizi (vismaz manuprāt - neesmu fiziķis, lai gan arī ne fizikas anālalfabēts) tiek aprakstīta stīgu teorijas pamatnostādne. Lūk, šeit tā kā ir visai pamatoti runāts par enerģiju un vibrācijām. Zin kā, fizikāli termini. Bet tad...

"Paskatoties uz mūsu ēšanas ieradumiem no šā skatu punkta, nav grūti saprast, ka šīs vibrācijas ietekmē tas, ar ko mēs barojam savu ķermeni. Ir uzturvielas, kas spēcina mūsu enerģiju un vibrācijas, bet ir tādas, kas tām kaitē. Tas ir tik vienkārši.
Bladāc! Tik vienkārši tas ir tādēļ, ka tas ir tik aplami. Atceramies iepriekšējo teikumu - tikko mēs vēl vibrējām kaut kur sīkākos mērogos par elementārdaļiņām (kas vēl būtu tā kā pieņemami) - un piepeši šī koncepcija tiek pārsviesta uz barības vielām un mūsu ķermeni, un pat "mūsu enerģiju" un "mūsu vibrācijām", lai ko arī pedējie nozīmētu. Un tas vairs nav fizikāli pamatoti. Kopumā gan, visai populāra ezotēriķu stratēģija - kaut kur savā pārpasaulīgajā gudrībā iesviest kādu terminu, ko viņi lieto, kā nu sagribas, bet kam ir arī vispārpieņemts lietojums, ko arī cilvēks parastais ir dzirdējis un tādēļ spēj "pieķerties". Tas liek jebkurai muļķībai izklausīties mazāk atrautai no realitātes, un līdz ar to, lielāka iespēja, ka kāds švakāk informēts personāžs tai noticēs.

Tad ir mazliet vāvuļojums par enerģiju vibrācijām un dabiskajiem spēkiem... Pilnīgi vai rodas sajūta, ka kāds centies vienā rakstā ielikt pēc iespējas vairāk ezotērisko klišeju. Vot, tikai kvantu efektus (tieši šādā vārdā nosauktus) un globālo sazvērestību neatradu.

"Nomirstot kādai dzīvai radībai - vai tas būtu mašīnas notriekts suns vai cilvēks, kuru uzveikusi neārstējama slimība, - ķermeņa šūnās tūdaļ izbeidzas vibrācijas un veidojas izteikti skāba vide. Paaugstinātais skābes līmenis signalizē dažādiem mikrobiem, vīrusiem, baktērijām un sēnītēm, ka ir laiks likvidēt šos nedzīvos audus. Tas ir šo mikroorganismu uzdevums materiālajā pasaulē – nedzīva ķermeņa un dabas vides atkalapvienošana."
Paga, paga, paga. Ķermeņa šūnās izbeidzas vibrācijas? Aber saskaņā ar to, kā vispār tika iesākta runa par vibrācijām, tās tak ir "dziļāk apskatītas" elementārdaļiņas. Nu, ja ejam absurdā, tad ejam līdz galam, nav ko kautrēties. Tātad, izbeidzas elementārdaļiņas. Zināms (Rietumu zinātnē, vismaz), ka masa tā vienkārši pazust nevar. Nāksies vien pārvērsties enerģijā. Un, ja pazūd visa, visa masa (jo nav tak vibrāciju vairs, kas varētu veidot elementārdaļiņas ar masu), tad varam droši bliezt iekšā to masu slavenajā E=mc^2. Tā visai aptuveni (toties diezgan ātri) sarēķinot, ja galus atdos 70 kg smaga persona, tad izdalīsies tāds enerģijas daudzums, kas 58672 reizes pārsniedz uz Hirosimas nomestās atombumbas izdalīto.
Bet nu, tas jau tā - šeit, kā noprotams, teksta autors atkal runā par "citām" vibrācijām, tām, ko Rietumu zinātnei nesaprast. Par to skābo vidi gan - to vairāk gan rada dažādi sadalīšanās procesi, kuros iesaistīti mikroorganismi. Proti, nevis "baciļi tāpēc ka skābs", bet "skābs tāpēc ka baciļi". Un, protams, atsauce uz vispārējo visas pasaules "plānu" - katrai radībai ir sava noteikta funkcija. To īpaši nekomentēšu - tas ir vairāk tā kā filozofu lauciņš.

"Nepareizs uzturs pazemina enerģijas līmeni un padara mūs uzņēmīgus pret slimībām.

Lūk, kā tas notiek. Gremošanas trakts pārstrādā ēdienu un izmanto ķermeņa vajadzībām, bet šajā procesā rodas pārpalikumi. Šie pārpalikumi atkarībā no uztura ir vai nu skābi, vai sārmaini. Sārmainus produktus var ātri izvadīt no organisma bez liela enerģijas patēriņa. Ja tie ir skābi, asinīm un limfātiskajai sistēmai ir ļoti grūti izvadīt tos no organisma un tie uzkrājas orgānos un audos kā blīvas nogulsnes – kristāliski veidojumi ar zemu vibrāciju līmeni, kas rada aizsprostojumus vai pārrāvumus šūnu enerģijas cirkulācijā."


Kādam vajadzētu šito pastāstīt manām nierēm - redz, viņas itin labi izvada skābas vielas. Kā nekā, tā ir viena no šamo funkcijām. Jau iepriekš, aplūkojot bāziskā organisma teoriju, pieminēju, ka asins skābumam ir stipri šauras robežas, un ir mehānismi, kas šīs robežas neļauj tik viegli pārkāpt. Nieres būtu viens no svarīgākajiem orgāniem, kas šos mehānismus nodrošina (plaušas ir otrs), un spēj tikpat labi pastiprināti izdalīt sārmainas vielas, kā skābes. Kā varētu teikt krievu mutvardu folkloras zinātāji, tas nierēm ir kā divus pirkstus apčurāt - šajā gadījumā visai tiešā nozīmē (nu, tie divi pirksti gan nav obligāti, bet doma gan jau ka skaidra). Par tiem "kristāliskajiem veidojumiem" - ir skābes, kas tādus organismā tiešām veido. Piemēram, nierakmeņi ir dažādu skābju sāļi - tie visbiežāk veidojas, ja urīns ir pārāk... bāzisks (kalcija oksalāts vai fosfāts). Padomā tik, viens vienīgs parametrs (šajā gadījumā - pH) nevar būt pilnībā labs vai slikts veselībai. Kas to būtu gaidījis tik sarežģītas, daudzpusīgas sistēmas kā cilvēka organisms, gadījumā... Jā, jāatzīmē, ka šajā rakstā ne "enerģijas", ne "vibrācijas" šeit neatbilst, un arī turpmāk vairs neatbildīs to fizikālajām nozīmēm.

"Jo vairāk skābu pārpalikumu uzkrājas audos, jo skābāka vide tur veidojas, un kas tad, jūsuprāt, notiek? Tad mikrobi sajūt šo skābo vidi un saka: «O, šis ķermenis ir gatavs sadalīšanai!»"
Raksta autors ir pārskatījies orālās higiēnas līdzekļu reklāmas, kurās mikroorganismi ļauni smejas un plāno uzbrukumu zobiem.

"Kad kāda dzīva būtne nomirst, tās ķermenis tūlīt pat pārtop par izteikti skābu vidi un to straujā tempā saēd mikrobi. Ja šāda vide izveidojas mūsu ķermenī, vēl dzīvam esot, mums sāk uzbrukt mikrobi, un tas izraisa visas slimības. Nepareizs uzturs sagatavo labvēlīgu vidi slimībām; tas pazemina mūsu vibrāciju līmeni līdz kritiskajam punktam, kad dabas spēki sāks sadalīt mūsu ķermeni, lai savienotu to ar apkārtējo vidi."
Nekā jauna, ko komentēt, šo fragmentu es ievietoju tikai tādēļ, lai ļautu sajust, uz kurieni šitais velk...

"Īstais slimību cēlonis ir uzturs, kas rada organismā skābu vidi. Cilvēka organismam raksturīga vai nu sārmaina vide un augsts enerģijas līmenis, vai skāba vide, kas signalizē apkārtējā vidē vai pašā organismā esošajiem mikrobiem par tā gatavību sadalīšanās procesam. Slimības patiesībā ir kādas mūsu ķermeņa daļas sadalīšanās sākums, tāpēc, ka mikrobiem ir dots signāls, ka mēs jau esam miruši."

Un te nu tas ir. Pie pakaļas imunoloģiju, pie pakaļas visu, ko zinām par infekcijas slimību izraisītāju un vīrusu iekļūšanas organismā ceļiem - ir viens universāls risinājums šai daudzslāņainajai problēmai - beidziet būt skābi!
Interesanti, protams, kā šī "teorija" izskaidro slimības, kas saistītas ar hormonālā līdzsvara traucējumiem, piemēram, bet spriežot pēc šajā rakstā novērtējamās autora izpratnes par pasauli, diez vai šī persona ir informēta, ka ne visām slimībām ir kāds vainīgais bacilis vai vīruss.

"Izplatītākās mūsdienu slimības – ateroskleroze, insults, artrīts, AIDS un it īpaši vēzis – rodas tāpēc, ka mēs piesārņojam savu ķermeni un tas signalizē mikrobiem, ka ir gatavs nomirt, sadalīties, izbeigt savas enerģētiskās funkcijas." Urrā, jaucam nost institūtus, kuros tiek pētītas šīs slimības, un meklēti ārstniecības līdzekļi! Re, kur viens (dabiski, ka Austrumu) gudrais ir atradis risinājumu!
Ja mazliet nopietnāk, liekas, ka šajā brīdī retais vairs noticēs šīm "gudrībām". Pārāk daudz ir laužu, kas ir dzīvojuši aplam veselīgi, ēduši visu ko "sārmainu", un tomēr atmetuši pedāļus aiz kādas no uzskaitītajām ligām.

"Bet nevajag pārlieku satraukties – pat tad, ja jūsu organismā ir ļoti skāba vide un sācies sadalīšanās process, situāciju var vērst par labu, ar pareiza uztura palīdzību veicinot sārmainas vides veidošanos un līdz ar to sasniedzot augstāko enerģijas līmeni."

Nu, manuprāt, satraukties mazliet vajadzētu - palasījos komentārus pie šī raksta. Gana daudz ir tādu, kas izplūst pateicībā rakstiņa autoram par gaismas parādīšanu... Ir arī tādi, kas acis pārgriezuši apgalvo, ka citrons organismā rada sārmainu vidi (nu nebūs - man slinkums skaidrot, tādēļ iemetīšu ar šo te rakstiņu, ko atzīstu par gana labu esam). Ir arī tādi, kas teic, ka raksta apgalvojumu noliedzējiem derētu par skābju-bāzu līdzsvaru organismā palasīt (ak, ironija asinssaldā). Ko lai saka... Skumji. Skumji, bet ceru, ka šo kāds izlasīs un varbūt bišku padomās, pirms metīsies sev iekšas sārmināt, šādiem TVneta rakstiņiem sekojot.
link9 comments|post comment

Kā atpazīt? [Mar. 15th, 2015|06:13 pm]
Kārtējo reizīti atradās viegli aizkaitinošs rakstiņš tvnetā. Pa lielam jau nekas sevišķs, standarta variants "Re, šitai mantai ir brīnumspējas! Ā, un es par to sarakstīju grāmatu, pērc to!". Uzmanību piesaistīja daži ar ķīmiju saistīti apgalvojumi, kas ir nedaudz pat absurdāki, nekā ierasts lasīt.

Tālākajā palagā mazliet aplūkošu šo rakstu, un uzskaitīšu pazīmes, kuras, manuprāt, itin droši ļauj atpazīt krāpnieciskas/pseidozinātniskas produktu reklāmas )
link9 comments|post comment

Tuk tuk tuk tuk tuk tuk tuk... apsveicam, jums vairs nav AIDS! [Mar. 3rd, 2015|09:28 pm]
Šķiet, ka nekad neesmu neko rakstījis par homeopātiju... Un šoreiz arī nerakstīšu (īpaši daudz vismaz). Īsumā - tiem, kas nav informēti - homeopātijas pamatā ir ticība, ka ūdens atceras visādas vielas, kas iekš šamā ir bijušas un atšķaidītas līdz bezjēdzībai (t.i., tiktāl, ka pastāv vairs tikai neliela varbūtība, ka konkrētajā ūdenī ir palikusi kaut viena izšķīdinātās vielas molekula), un ka šīs ūdens atmiņas spēj makten veselīgi iedarboties uz cilvēkiem. Kontrolētos apstākļos gan ne vienu, ne otru pierādīt nav izdevies, un skaidrojumi, kā tas varētu strādāt, īsti neiet kopā ar fizikas likumiem, bet tas tomēr netraucē ar šo rūpalu pelnīt naudiņu. Būtībā, viss.

Lūk, kāds no homeopātiem izrādījies revolucionārs - viņš krietni samazinājis homeopātijas industrijas ietekmi uz vidi un izmaksas. Kā? Elementāri - atsakoties no dārgākās (jo vienīgās - izņemot cietās formas) homeopātisko "zāļu"sastāvdaļas, proti, ūdens. Galu galā, kādēļ čakarēties, tirgojot cilvēkiem cerības un ūdeni, ja plikas cerības pērk par tādu pašu cenu? Un tā, studijā parādās homeopātiskie mp3 ieraksti!

Taisnības labad, jāteic, ka paši mp3 ir bezmaksas, par maksu (gana pieklājīgu) tiek piedāvātas grāmatas par homeopātiju, un par to, kā tad šie mp3 darbojas (cik nu šajos gadījumos redzēts, izskaidrojums varētu būt līdzīgs "nu, mēs ar viņiem riktīgi daudz cilvēkus izārstējām, godīgi! Kurus? Nu, bija tādi... Nē, nevar ar viņiem sazināties, jo viņi ir... Āfrikā, vot! Tieši tajā daļā, kur nav nekādu sakaru, nav telefona, rakstīt neviens nemāk... Tur viņi visi tagad ir riktīgi veseli!")

Izvēle ir gana plaša. Tuberkuloze? Lūgtum, varat paklausīties šīs ritmiskās skaņas! AIDS? Vai esat mēģinājuši šīs ritmiskās skaņas? Ievainojums? bum bum bum bum bum bum bum... Jūs izvaroja, un tas atstājis jums psiholoģisku traumu? Ritmiskās skaņas! Un tā tālāk. Acu slimībām pat ir vesela sadaļa - lai vai kas jums ar redzi nav riktīgi, izbungojiet to ārā iz sevis! Iebungojiet savas acis pareizajā režīmā!

FAQ sadaļā ir kaut kāds pastāstiņš par to, ka šī "mūzika" kalpojot kā nesējs informācijai, ko cilvēka apziņa neuztver, bet smadzenes spēj atšifrēt un izmantot, lai pretotos kādai no tam kaitēm. Mnja. Fiziķis neesmu, bet atļaušos apšaubīt. Galvenokārt tādēļ, ka šo "ārstniecības metodi" radījuši ļaudis, kuru tradicionālā izpratne par to, kas spēj būt informācijas glabātājs un nesējs, nav tā jēdzīgākā.
link6 comments|post comment

navigation
[ viewing | 180 entries back ]
[ go | earlier/later ]