domas izskan klusumā........

Mana esamība ir iedalāma mirkļos.Mirkļi veido dzīvi, mirklis pie mirkļa un veidojās pagātnes ainas, mērķi, idejas, darbība, tie pieder nākotnei, tagadnei atstājot tūlīt un tagad!Viena sekunde un tas jau ir pagātnē,bet izplānota darbība , skats nākotnē, būs vai nebūs tas atkarīgs no tagadnes.

http://www.youtube.com/watch?v=JhmgyFd_YTk

Vientulīgu nakšu klejojumi, sevis meklējumi, maldinājums, jūtīgas dvēseles stīgas, tukši cilvēki un seklas lietas, lēti vārdi, neīstas spēles, kritiens, un atbalsts, žilbinoši mirkļa uzplaiksnījumi, dzīva un jūtu pilna sirds!

Kaut kāds sasalums valda, pār ķermeni un prātu!Gribu siltumu, gribu sauli, bet es jau varu tikai gribēt un gaidīt, gaidīt un gaidīt.....
Pat degunu bāzt ārā nevēlos, vairs nekādus ziemas priekus, siltu segu un krūzi ar karstu dzērienu.Laikam jau māte daba arī ir uzlikusi savu pārbaudījumu, izsturēs vai nē!Gribās domāt, ja ir auksta un barga ziema , tad būs karsta un saulaina vasara.Tā taču būs?Tā ir jābūt!Viens nu man gan ir skaidrs, cilvēkam ienākot siltā telpā , tas atplaukst smaidā, silti taču!patīkami, mājīgi un silti un ja vēl viņam piedāvā ko karstu!mmmm, lieliski un iesākās omulīgas sarunas. Cik maz tomēr vajag, lai justos labi.Omulīgs cilvēcīgums ir vairākumā.

http://www.youtube.com/watch?v=k9m8ODwZ-yw


Aizdomājos, par apsēstībām, kuras nepāriet.Manā vērtību sistēmā tādas pastāv, ir lietas , kuras atgriežas vēl un vēl, un es nemaz negribu tikt no tām vaļā,negribu un viss.Tās dod manai dzīvei krāsas, reizēm vieglas un tikko manāmas toņu gammas, bet reizēm dramatiski biezas.
Virskārtu jau var nokasīt un uzklāt citu toni, bet pamatkrāsas jau paliek, lai kā censtos tās aizstāt, tās zib cauri.Tad , nu lūk, es atkal palieku spītīgi pie sava, atteikties no tām man nozīmētu zaudēt sevi!
Bet vai tad to kāds vēlās, aizbēgt no sevis nevar.Galvā iezogās jautājums, kā būtu, ja būtu savādāk, ja būtu cita es?Vai tiktu saglabātas tās apsēstības ar sevi, vai tomēr uz dzīvi raudzītos ar cita acīm?
Lai nu kā tur nebūtu, vienu gan es varu pateikt, ka man patīk būt par sevi, neskatoties uz to, ka uznāk bažādi melnie toņi un sevis žēlošana, pamatā es nezaudēšu sevi , ne savas iegribas, reizēm var atrast kompromisu it visā, arī sevī......

Tāds spocīgs garastāvoklis, ka man sametās bail no sevis.Domāju par to , ko varēju izdarīt, bet nedarīju, stāvēju un skatījos uz sevi no augšas.Zinu tikai to, ka es to varu, darītu un nebūtu žēl citu, bet sevis gan man ir žēl, tik ļoti, ka gribēju raudāt, bet to es nespēju, neiešu tak rādīt savu vājumu citiem!Tad manā galvā izskanēja frāze:"celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni!"un tas lūk, nostrādāja.
Negribu vairs dzirdēt nīkulīgas runas par nekko un nekā jau nebūs!Nu, beidziet taču gaidīt saldo putumannā, nebūs, darat paši un kuliet to sev!Ar savām rokām, nevis vaļējām mutēm, tik nevarīgi mēs neesam:)
Sevi sapurinājusi es esmu, tagad tikai jāmeklē cilvēki, kuri grib un var rīkoties.Nekādu morālo atbalstu, tas ir pietiekoši, bet reālu un fizisku!

Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēkšņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo šeit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ‘’lietus’’ un ‘’sniega’’. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas dažādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepieciešama šī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ‘’ķermeni’’. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsuši, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām.

Diena sāk pieņemt pareizās krāsas, tā lāsmojās maigos pasteļtoņos,šur tur pazib arī kāds vēsais tonis, bet lielos otas vilcienos krāsu gamma ir izcila!
Ko vēl var vēlēties, arī mans velniņš ir krāsains, domas spoguļojās un noskaņa lieliska!Jauku dienu, visiem:)))))))

Tā, viens mans gads ir atkal galā, un atkal mainās cipari, šodien man vajadzētu priecāties, smaidīt un būt lieliskā noskaņojumā, bet man tāda nav, apsveikumi seko viens pēc otra,bučas, laba vēlējumi un viss pārējais , kas parasti ir jubilejās, ..... varētu jau es dziedāt , šodien man ...gadi, bet negribu!gribu, lai visi pazustu, liktu mani mierā un neviens nenāktu ciemos, negribu ballēties, atteikt arī nevar, draugi sagatavojuši kaut kādu pārsteigumu! nu, labi, pārsteigumi man patīk. it sevišķi no mīļiem cilvēkiem, bet tie pārējie, kuri glaužas klāt, tie man nav vajadzīgi, bet es tikai smaidu un pateicos.Tā katru gadu....
Pat īsti nezinu,mani pārņem skumjas, tik daudz kas ir bijis un vēl būs!Varbūt pēc laiciņa jutīšos labāk, mazliet vēlāk, kad iesaldēto mirkli atkausēšu.

Lai kā ārī es censtos, nekas nebūs tā ...kā bija, bet tā gribās vēl mirkli paturēt, nelaist prom, nesabojāt, lai paliek tīrs un dzidrs.Ai, zagtie mirkļi,prom no manas galvas...Gribu nolaupīt laiku tikai sev un ne vienam citam, tikai sev, bez atskaitēm un limita.

Uz mana galda guļ vijoles stīga. Tā ir brīva. Es pagriežu vienu tās galu, un tā reaģē. Tā ir brīva. Taču tā nav brīva darīt to, kam vijoles stīga ir paredzēta – radīt mūziku. Tad nu es to paņemu, iestiprinu savā vijolē un cieši nostiepju. Tikai tagad tā ir brīva būt par vijoles stīgu.
Rabindranats Tagore
Emu kā tā vijoles stīga, nostiepta un īstajā vietā , kur man ir jābūt, tāpēc brīva.....
Vai kāds to ir spējīgs saprast neizjūtot brīvības garšu?viņš domā , ka ir brīvs, vai tiešām....?, tikai saprotot to, kam esi radīts, tu vari būt brīvs.Bet līdz tam ir tāls ceļš ejams un katram ir savas kurpes jāiestaigā, citu kurpēs nejutīsies ērti, lai kā arī tās patiktu.

Esmu ieputināta, balta pūkaina sniega sega klāj manu pilsētu, bet laikam jau visā mūsu zemītē ir šis pūkainais paklājs.Sēžu un vēroju kā sniegs nolaižas uz mana kaimiņa mašīnas un tā paliek balta no sarkanuma tur vairs nav ne vēsts, hi, viņš nāks un atkal tīrīs, bet baltā masa tik viegli nepadodās un atkal sasnieg!tāda nereāla sajūta, liekas ka arī es apsniegu līdz ar mašīnu un atkal kāds nāk un notīra no manis sniegu ir tik silti un es atpūšos, lai gan vajadzētu celties un iet, bet es vēl gribu mazliet apsnigt, bet ne jau lai slēptos, nē tikai , lai uz mirkli aizmirstos un atdotos baltiem sapņiem......

Sāku domāt, par to, ko labu vai sliktu sadarīt no 2010 līdz 2011?varētu jau teikt, ka mainās tikai cipari, bet dzīves ritējums paliek tas pats , ierastais!Bet ir taču tā, ka ar katru jaunu gada sākumu mēs kaut ko apsolam mainīt, tad lūk, es sev apsolu, ka šis strīpainais gads man būs vairāk koši oranžs nekā melni strīpains, neskatoties uz visām rūpalām.Kas no tā sanāks to nu es vēl skaidri neredzu, bet miglā tīts tas arī nav, visu pasauli jau izmainīt es nevarēšu, bet savu apkārtni gan varu sakārtos, sākot ar sevi!
turpinājums sekos, bet patreiz man pietiks ar šo, jo dziļāku jēgu savās domu drupačās nesaskatu, to noskaidrošu vēlāk, tagad gribu ieelpot stindzīnoši salto ziemas gaisu!

Reizēm jāmaina arī tas, pie kā esi ļoti, ļoti pieradis. Jāmaina ne tāpēc, ka slikti, bet gan tāpēc, ka vairs nav tik labi kā gribētos...

Mani sapņu zirgi miglu brien, tie iet lēnām, taustoties un izjūtot zemi zem kājām, tā ir mitra no necaurredzamās miglas, elpas ir saraustītas, tie ošņā gaisu, ievelk to nāsīs, migla dedzina, tā kož caur gludo spalvu, bet zirgi turpina ceļu, tie meklē ceļu uz manu domu skaidrību, viņi grib zināt vai ilgi vēl būs jāklīst pa smago miglu?nevaru es zirgiem atbildēt, jo katram jau savs ceļš, arī viņiem. Varbūt jau rīt tie redzēs un sajutīs zeltaino sauli, bet varbūt vēl ilgi migla rotās manas domas.
p.s pat nezinu kas tas ir.....

Nu tā.... vieni aizbrauc, citi būs vietā, kā var nogurdināt klejojošie ciemiņi, visapkārt tāda kņada, ausis plēš pušu, bet tagad ir iestājies klusums, kuru tā vēlējos visus šos svētkus, viss ir rimis....protams, uz laiku...īsu, būs vēl!sēžu un domāju ...vai klusums var plīst?tas tā tēlaini, ar metaforām!man tāda sajūta, ka tas plīst un atkal būs troksnis, tas izārdīs klusumu.nogurdinoši, brrrrr....

Svētku drudzis man visapkārt, tikai es stāvu malā un tajā visā neiesaistos!?nu nav man tās svētku sajūtas, nekas vairs nav tā kā bija, laiks priekš manis ir apstājies, tieku iemesta atpakaļ pagātnē un ar savām atmiņam kavēju laiku.Viss šķiet tik nepaties, pat vārdi, kas skan pār lūpām.Esmu no tā visa tik tālu, daru tāpēc , ka savādāk nevar, ja apstāšos es pazudīšu.Varbūt putenis manas pēdas izdzēsīs un tikai ar nojautu, kur mani meklēt, atradīs.Lecu, pat nezinu, kur...kas būs lejā, varbūt nekas, bet ja nu viss?
Salts sastingums un iemidzināta modrīda, tiešs skatījums,un,sasaistītas rokas.Realitāte nomaskēta ar pārmērīgi sapūstiem glaimu vārdiem aiz kuriem paslēptas nekontrolējamas problēmas.Vieglāk ir tam ļauties un ticēt pasakām un sapņiem?Gaismas pils brūk un no saceltajiem putekļiem rodas haoss, bet mani viņš aizķert nespēs, esmu no tā tālu , es to izslēdzu no savas apziņas, lai plosās,vājākos tas vajā, bet stiprie paiet malā un gaida, viņi zin, ka nekas nav mūžīgs , arī haosa dejai pienāks gals un tad varēs visu būvēt no jauna.
Tāpēc es gaidu un ceļu savu gaismas pili, lēnām un ar apdomu, saudzējot sevi un tos, kuri iet man blakus.
Ir jāpārdzīvo , lai varētu vairot prieku sevī, meklē un atradīsi mani neticami tuvu sev!

Tā klusi un nemanot pelēko dienu nomaina balta sniega kārtiņa, kura dažviet jaucās ar dubļiem, bet mani tas netraucē, es izbaudu sniega vēso pieskārienu, kad tas lēni krīt man uz sejas, uz vienīgās ķermeņa daļas, kura netiek pasargāta no ziemas ietekmes.
Nemanot arī manas domas ir rimušas, tās nejoņo pa manu galvu bezmērķīgi kaitinādamas mani, tās ir apsēdušas uz mana lieveņa man blakus un mēs vērojam kā sniega pārslas lēni skar zemi izkusdamas nežēlīgā patosā, bet ko lai dara, kārta veido kārtu, vienmēr būs kāds, kurš kritīs pirmais.Tā sēžot un nejūtot stindzinošo vēsumu, kurš lavās klāt un mēģina saķert kādu, kurš ir aizsniedzams, es izjūtu mieru, kaut uz minūti, bet tas ir miers, priekš manis tam pat ir dziedinoši meditatīva ietekme, es gribētu tā sēdēt vēl ilgi, bet mirklis jau ir notverts un nu, tas ir jālaiž vaļā, lai vēlāk es atkal varētu sajust cik skaista ir mana mazā pasaule un cik ļoti man ir vajadzīgas pāris minūtes miera , pirms nogurdinoša skrējiena augšup.
(to visu pierakstot, es atkal sēžu uz lieveņa un domas klusi dus uz mana pleca, laiks celties...manas mīļās!)

Tik viegli ir runāt bez vārdiem!
Tā klusējot un veroties otram acīs un neizteikt ne skaņas, bet saprast visu ko otrs saka, tikai ar acīm.
Var jau būt , ka tās tikai manas iedomas un es visu iztulkoju nepareizi, bet reizēm nav vajadzīgi vārdi, lai runātu, dzirdu kā fonā skan mūzika, tā apņem mūs savās maigajās skaņās, nomierina un iežūžo, sāk krēslot , bet gaismu ieslēgt nevajag, tā visu sadojās un vajadzēs runāt, tā uz laiku ir nelūgts viesis.
Sajust otra siltumu plūstam caur audumu un ieklausīties sirdspukstos, kuri sit līdzi mūzikai, te pieklustot , te dramatiski palecoties, metot kūleņus un priekā stājoties, lai ar jaunu spēku uzsāktu savu sirds deju.....
Bet burvība izzuda brīdī, kad iezvanījās telefons un atrāva mūs no noslēpuma, kurš teju , teju tiktu atklāts, bet nācās piezemēties un atgriesties realitātē , ieslēgt gaismu tā izbeidzot nevārdu deju starp diviem svešiniekiem, kuri aizies katrs savu ceļu, paralēli viens otram.Bet arī sliedes mēdz krustoties, lai atkal attālinātos,būdamas viena otrai blakus.......

Šodiena tādā savādāka, sajūta, ka manas domas lido tālu un es tajās neklausos, tās man lidinās virs galvas, smejās un draud, ķircina un nopeļ, bet es tikai smaidu un neklausos, tās ir tālu!Kā aiz stikla sienas, vārdi izplūst....un lai, es gribu šodien mazumiņu no bērnības garšas, atkal sajust to smaržu, kad esi ienācis tikko no svaiga gaisa istabā un mamma uzsauc , lai skrienu nomazgāt rokas un pie galda!
Bet tev nav laika, jo ārā jau gaida draugi, lai spēlētu paslēpes vai kaut ko citu ko bērnībā spēlējām...JA BŪTU SNIEGS es ietu ārā pikoties, tā gribu sniegu,baltu un pūkainu un velt sniegavīrus, aizlienēt burkānu un ogles sejiņai un atdot sniegavīram savu šalli, jo viņam taču salst!!!!
Tik ļoti pierūkst bērnišķīga prieka, ka pat saldākais apelsīns ko iedod kāda dauga mamma spēj izsaukt neviltotu prieku un mirdzumu bērna acīs, protams, tas tiek kopīgi sadalīts un apēsts, mmmm..
CIK ļoti mēs pie visa esam pieraduši, ka nav vairs tā brīnuma par parastām lietām, bet kādreiz tas bija notikums visas dienas garumā, mēs to izbaudījām un bijām pateicīgi no visas sirds!tā bija mūsu mazā laime un brīnums!

Šobrīd man vienkārši nav ko teikt, tāpēc klusēju.Nevis ir ko teikt, bet negribu, bet nav , nav .....
Sarežģīti un nesavākti skan manas domas!.....