domas izskan klusumā........

Vējš aiz loga gaudo, rausta palodzi un lēnām sāk līņāt. Lāses maigi noglāsta loga stiklu, nolīst un izveido mazu tērcīti, izskatās kā sīki asins vadiņi, tikai dzidri zili, savijās un atvijās viens no otra, smalki un nemanāmi.
Laiks lēnām rit, bet varbūt nemaz ne tik lēnām, tikai sajūta tāda, miers un pulksteņa tikšķi ieejā prātu, kā vēlēdamies apstādināt laiku. Vēja gaudas apņem ārpasauli, satin savā steigā un izpurina visu nepiesieto, noķeramo. Kas gan ir laiks, vai to maz var mērīt? Vai viena stunda nozīmē daudz un nebeidzamā skriešana to nokauj. Satinušies savās domās, cilvēki klejo, meklēdami, tiekdamies, izmisīgi cenzdamies panākt laiku, izpatikt tam, ļaut noteikt savu ritmu.
Vai pasaulei ir laiks? Vai tā spēj to noteikt, vai esam tikai tā iedomu vergi? Vai mans laiks ir arī Tavs laiks? Vai , vai , vai...! Nebeidzamie vai urda prātu, izmet un sagremo tukšas frāzes ar ne Tavu būtību.

Kur ir robeža prāta un jūtu mijiedarbībai?Vai var pilnībā uzticēties prāta loģikai un jūtu asumam?
Kurš kuru papildina vai otrādi noliedz un ierobežo?Vairāk jautājumu un mazāk atbilžu, cik tālu var uzticēties abiem, ar vēsu saprātu paļauties intuīcijai.
Iegrimstot šādās pārdomās, arvien vairāk saprotu, cik skaists ir cilvēka prāts un jūtas, jūtas vada mūs, ļauj pieņemt lēmumus, kuri reizēm ir sāpīgi un reizēm, pārsteidz ar trāpīšanu mērķī.Prāts nobremzē un ļauj pārdomāt būtisko, sargā no mirkļa vājumiem, liek domāt racionāli,loģiski.Ar abiem nav jācīnās, bet kopīgi uzklausot var piedzīvot brīnumus katru dienu!

Atveru sevi visam jaunajam, sajūtām, ilgām, laikam, priekam.Kā jauna brīvība, mani apņem pēkšņi mirkļi, nolaupīti un pienākuši.Tik neparasts viss, man šķiet,pat rīts ir savādākās krāsās, atveru acis, bet gaisma cita.Laiks mainās, paliek plānāks, tad sabiezē, raud un gavilē!Dvēsele raujas ,man no krūtīm, tā grib tīrību un skaidru skatu, uz ko, uz visu.

Sveikas , manas domas , sajūtas ,emocijas!

Viss iet kā pa kalniem, augša ,lejā, ir juhhū un ir fūuu
lai nu kā , ilgojos pēc nebijušā un piedzīvojumiem....
brīnumi jau notiek, tikai ne ar mani

Viss jau nav tik drūms, kā man pašai, reizēm, liekas!
Lai nu kā, bet man apkārt ir jauki un patīkami cilvēki, mācos visu no jauna, saredzēt un dzirdēt citu pasauli, ieklausīties vārdos un novērtēt dotās mācības.Viegli nav, bet slīkt grūtsirdībā arī nav risinājums.Meklēju dvēseles mieru citos un lietās ,kuras mazliet, bet paliek krāsainākas!
Mēs varam izvēlēties,uztvert dzīvi kā spēli vai mocīties ar uzkrauto nastu?Viss ir atkarīgs no paša, tāpēc sev saku:Tu vari visu!:)

Šis gads ir sācies, bez Tevis, bez Mūsu!Esmu Es vai varbūt vairs es neesmu?Skatos spogulī un nezinu, kas ir viņa, kura skatās ar lielām acīm?It kā seja mana, bet tik sveša man tā šķiet, tik vēsa, skumja, neīsta, kā tāda dvēseles maska, tā mani vajā, katrā atspulgā.Kur ir tā meitene ar dzirkstošajām acīm, smejošajiem smiekliem, laimes pārņemtā, mazliet egoistiskā?Mirusi, vienīgais, kas man nāk prātā, tās vairs nebūs, šīs acis nevienam vairs nespīdēs.Kā ,lai izraujās no šīs čaulas, gribu masku noplēst nost, aizmest, sadedzināt, lai nav vairs sāpju....
Šim gadam vajadzēja būt priekpilnam, būs 13 janvāris, beidzot skaistā diena, ar skaistākajām atmiņām, lītu šampanietis un mīlestība burbuļotu, dārgie skūpsti un mīļā elpa sajauktos, bet tagad ir nežēlīgs aukstums, ārā ziema un sirdī arī, kurš teica, ka laiks visu dziedē?meli.....

Sveiks, es saku Tev katru rītu , pirms atveru acis.Katru vakaru atslēdzot durvis, mirkli, pirms ieslēdzu koridora gaismu.Gaisma izkliedē vārda burvību, sadrupina ilgas un iedzeļ sirdī.Nav , kas atbild uz Sveiks!Klusums ir apņēmis mani, maza apjausma, ka kādreiz steidzies man pretī, lai saņemtu mani savos apskāvienos un salds skūpsts uz lūpām, tā vairs nav, nav siltuma, nav drošības.Ir klusums un sāpes, ilgas pēc nekā....Bet , es vēl saku -Sveiks! katru rītu, katru vakaru.Varbūt,ka Tu dzirdi un atbildi.....kaut es to nekad nedzirdēšu.

Nekad neskaties atpakaļ, ja dodies pretējā virzienā.

Ir pagājis ilgs laiks,kopš šeit viesojos un izteicu savas domas klusumā!Bija skaisti mirkļi un daudz pārmaiņu, bet nu tas viss ir zudis, paņemts , salauzts un izmests.MĪLESTĪBA,DOŠANA, ŅEMŠANA-tīra un patiesa, nesamaitāta un kaislīga....bija...tagad ir sāpes un bailes, salauzta sirds, kura asiņo, smeldz , bet pukst!
LIKTENIS,sagadīšanās, citu bezatbildība?nezinu, bet man to atņēma, noplēsa no manis daļu un guldīja to aukstā zemē, līdzās Tev , mana mīla, mana sirds...
Tukšums man ir visapkārt, miglainas domas mani vajā, katra vieta ,lieta, smarža ,man atgādina ,laiku, Mūsu laiku, kaut īsu , bet maigu , skaistu, tīru.Klusums ir mājās uz ielas ir rēgi , kuriem nav sejas, nav stāstu , nav domu!Bez sirds var dzīvot?

Jaa, laicins ir pagajis, bet nu jau ir tada sajuta,ka esmu iistaja vieta, iespaidu daudz un dazadi,tikai pati nevaru saprast vai esmu taa pati, vai nu jau cita?varbuut ir nojauktas robezas un zogi, kuri bija uzcelti, tagad ir vieglak elpot, nav neviena, kurs lureetu par plecu, bakstiitu otram , urdiitos tavaa dveeselee.....
Bet aizsegs jau paliek, tas vienmeer buus, bez taa nevar un nemaz negribu to nonemt, tad paliksu es, kaila un ievainojama, tik viegli tas buus citiem.
Tagad tikai neatkapties, neierauties sevii, nepaklupt!

Jā, kāds laiks ir pagājis, pat ļoti pagājis un savādi ir atgriezties vietā, no kuras esi aizgājis ar augsti paceltu galvu, bet atpakaļ nāc ar iežmiegtu asti.To es par sevi, vīlos, salauza, izmeta , bet neaizmirsa pavisam.....
Tagad būšu gudrāka, jo katrs sitiens iemāca vairāk, nekā labs vārds, tikai kāpēc es uzticos tiem neīstajiem, būvēju kautkādas tur gaisa pilis, kuras ar vienu rāvienu tiek sagrautas?Piedodiet, bet mani nevar ielikt rāmī ar zelta maliņu, man tas neder, gribu prom, atbrīvoties no tā! neesmu radīta klausīt pavēlēm un glupi māt ar galvu, tas domāts tādām, kurām smadzenēs ir vieta salmiem un vienīgais kā ar to cīnīties ir manas dusmas, tās nav labas sabiedrotās, tās mani padara par vellatu, un tad man pašai ir jācieš, jo lūk izteicu ko domāju, neesmu jau labāka par jums, bet arī ne sliktāka!
Vai man aizejot ir kļuvis labāk, nē tikai sāp vēl nežēlīgāk!

Laiks paiet un atpakaļ vairs nav atsaucams.Tā pat ir ar vārdiem , kurus izsakām, dusmās, mīlestībā, rūgtumā....Mani vārdi tika teikti dusmās, bet pamatoti, tikai saņēmējs nesaprata kāpēc tā saku! Grūti ir runāt ar cilvēku, kurš uzskata sevi par visuma centru un pārējie viņam ir tikai lietas uz savu mērķi, kuras var paspert malā , kad nav vairs vajadzības.Jo vairāk es domāju, jo vairāk man sāp.Nekas jau nemainīsies, vienīgi es jutīšos slikti, bet" visums" turpinās , kā līdz šim!

Iekšējā pasaule ir mainījusies, vēl nesaprotu cik ļoti, bet man patīk tas , ko jūtu!Attieksme vairs nav tāda, par lietām, kuras , īstenībā ir nežēlīgi liekas, jā ,vārds "nežēlīgs" ir īstais, nesvarīgām LIETĀM.
Mans prāts strādā savādāk, esmu pieņēmusi, to , kam visvairāk pretojos, sajūta ir lieliska, varu elpot brīvi, varbūt tā ir daļa no mana apgaismības ceļa?Bet tas vēl nebūs viss.....pārmaiņas ir tikai sākušās.

Pārāk daudz brīvu dienu šajos svētkos sanācis, cilvēkam , kurš pieradis pie ritoša dienas ritma, grūti ir nedarīt neko!Viena diena , otra un vēl viena..... esmu pārkārtojusi māju no a līdz z, bet tā pat enerģiju nav kur novirzīt, sēžu un domāju, cik labi būtu iet un strādāt, nodarbinātu rokas , prātu, sevi!
Labi , ka laiks tāds saulains un silts, vismaz ārā var pabūt, svaigu gaisu elpot, pastaigāties un smaidīt, zinot , ka arī pretīm nācējs atbildēs uz tavu smaidu ar to pašu!Saule atdzīvina laimes sajūtu, sevī un citos!un tas vairs nav dīvaini!!!!!!

Tas mani tāaaaa tracina, ka kāds jau manā vietā ir izlēmis, neprasot vai es esmu ar mieru, bet savā prātā jau ir izveidojis shēmu , kā viss darbosies,pieņemot, ka es tā darīšu!!!!!, bet es taču vēl nemaz neesmu piekritusi!!!!!!Un vēl izsaka frāzi( ne man , bet svešam cilvēkam):"Kur gan viņa liksies!".sacelta ir pamatīga jezga, bet es to uzzinu pēdējā, kur paliek tad "tā "lēmuma pieņēmšana vienojoties abām pusēm?

Skatot mūsu sarežģīto tehnikas laikmetu un cilvēka vietu tajā, der atcerēties kāda sena Ķīnas dārznieka atbildi. Uz garāmgājēja jautājumu, kāpēc viņš neizmanto ūdens smelšanai mehāniskas ierīces, dārznieks atteicis: “Es dzirdēju no sava Skolotāja, ka tas, kurš izmantos mehānismus, visu darīs mehāniski, bet tas, kurš rīkojas mehāniski, iemantos mehānisku sirdi. Un, ja krūtīs būs mehāniska sirds, tad zudīs sākotnējā tīrība un dzīves garam vairs nebūs miera.” Šķiet, ka te vairs nav ko turpināt, jo skaidrs ir viens, ka līdz ar straujo tehnikas attīstību “mehāniska sirds” vairs nav metafora, bet tuvākās nākotnes realitāte.

Nu, re!Esmu atkal sākumpunktā , domas rinķo kā karuselī, grūti ir izlemt, ko un kā labāk?Ir tikai viens jautājums, kuru sev uzdodu bez mitas, bet atbildi tā arī negūstu....ko es vēlos?Zinu, ka , lai kaut ko iegūtu , ir kaut kas jādara, bet , ak vai, nespēju sev pārkāpt, jo vien maza daļiņa man ausī čukst, ka labāk ir palikt pašai, nekā mainīties kāda vārda labā.Situācija zināma, mērķis kaut kur noklīdis un es to nevaru, bet varbūt zemapziņa nemaz nevēlos to atrast????un vēl tie nebeidzamie ko?kā?kam?vai būs labi?un vai vispār vajag?nogaidīt?jā?nē?
Pirms es rīkojos, man vajag pašai atbildēt uz visiem....???...tad es varēšu prasīt arī no citiem skaidrību.
Bet,,,,ir viens, bet, ar kuru man ir jārēķinās.....cik ilgi var gaidīt un domāt!vai tam ir noilgums!
Nākotnes vārdā ir jākustās, jābeidz sevi šaustīt, kritizēt un žēlot!Tas paliek neizturams ar katru dienu,vairāk, bet es ar katru dienu vairāk, raujos atpakaļ, lai arī man būtu jāiet uz priekšu.....?!
SECINĀJUMS........

Sintēze: Mežāzis + Ūdensvīrs
Solīds. Praktisks. Individuālists. Veikls. Nemierīgs. Nepārliecināts. Liela atbildības sajūta. Savas emocijas tur grožos. Nopietns. Inteliģents. Garīgs. Godīgs. Vēlme izveidot savu vārdu. Nervozs. Satraukts. Tieksme uz pārmērīgām aktivitātēm "pērtiķa daba". Prasmīgi izmanto savus kolēģus. Tieksme uz varu un teikšanu. Uzticams. Spēja uz izpildvaras darbu. Dziļa pārliecība. Prasības būt materiāli nodrošinātam un neapdraudētam. Lietišķs un nepacieš radikālus un riskantus eksperimentus.

Jūtu pavasara elpu sev ausī!Viņš ir tuvu, sajūtot saules pieskārienus vaigam , es aizveru acis, stari ir tik spilgti, ka es padodos to priekšā.Jūtami kūst sniega sega zem kājām,brīdinot par nestabilu pamatu.Pilienu skaņa no jumtiem sajaucās ar putnu treļļiem, patīkama mūzika , no ziemas nogurušajiem cilvēkiem!Ak, pavasar, tu, esi visa sākums!

Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs
ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm.
Atlicis tikai tām ielikt pamatus.