vakara junda
Tā klusi un nemanot pelēko dienu nomaina balta sniega kārtiņa, kura dažviet jaucās ar dubļiem, bet mani tas netraucē, es izbaudu sniega vēso pieskārienu, kad tas lēni krīt man uz sejas, uz vienīgās ķermeņa daļas, kura netiek pasargāta no ziemas ietekmes.
Nemanot arī manas domas ir rimušas, tās nejoņo pa manu galvu bezmērķīgi kaitinādamas mani, tās ir apsēdušas uz mana lieveņa man blakus un mēs vērojam kā sniega pārslas lēni skar zemi izkusdamas nežēlīgā patosā, bet ko lai dara, kārta veido kārtu, vienmēr būs kāds, kurš kritīs pirmais.Tā sēžot un nejūtot stindzinošo vēsumu, kurš lavās klāt un mēģina saķert kādu, kurš ir aizsniedzams, es izjūtu mieru, kaut uz minūti, bet tas ir miers, priekš manis tam pat ir dziedinoši meditatīva ietekme, es gribētu tā sēdēt vēl ilgi, bet mirklis jau ir notverts un nu, tas ir jālaiž vaļā, lai vēlāk es atkal varētu sajust cik skaista ir mana mazā pasaule un cik ļoti man ir vajadzīgas pāris minūtes miera , pirms nogurdinoša skrējiena augšup.
(to visu pierakstot, es atkal sēžu uz lieveņa un domas klusi dus uz mana pleca, laiks celties...manas mīļās!)
Nemanot arī manas domas ir rimušas, tās nejoņo pa manu galvu bezmērķīgi kaitinādamas mani, tās ir apsēdušas uz mana lieveņa man blakus un mēs vērojam kā sniega pārslas lēni skar zemi izkusdamas nežēlīgā patosā, bet ko lai dara, kārta veido kārtu, vienmēr būs kāds, kurš kritīs pirmais.Tā sēžot un nejūtot stindzinošo vēsumu, kurš lavās klāt un mēģina saķert kādu, kurš ir aizsniedzams, es izjūtu mieru, kaut uz minūti, bet tas ir miers, priekš manis tam pat ir dziedinoši meditatīva ietekme, es gribētu tā sēdēt vēl ilgi, bet mirklis jau ir notverts un nu, tas ir jālaiž vaļā, lai vēlāk es atkal varētu sajust cik skaista ir mana mazā pasaule un cik ļoti man ir vajadzīgas pāris minūtes miera , pirms nogurdinoša skrējiena augšup.
(to visu pierakstot, es atkal sēžu uz lieveņa un domas klusi dus uz mana pleca, laiks celties...manas mīļās!)
