domas izskan klusumā........

Tāds spocīgs garastāvoklis, ka man sametās bail no sevis.Domāju par to , ko varēju izdarīt, bet nedarīju, stāvēju un skatījos uz sevi no augšas.Zinu tikai to, ka es to varu, darītu un nebūtu žēl citu, bet sevis gan man ir žēl, tik ļoti, ka gribēju raudāt, bet to es nespēju, neiešu tak rādīt savu vājumu citiem!Tad manā galvā izskanēja frāze:"celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni!"un tas lūk, nostrādāja.
Negribu vairs dzirdēt nīkulīgas runas par nekko un nekā jau nebūs!Nu, beidziet taču gaidīt saldo putumannā, nebūs, darat paši un kuliet to sev!Ar savām rokām, nevis vaļējām mutēm, tik nevarīgi mēs neesam:)
Sevi sapurinājusi es esmu, tagad tikai jāmeklē cilvēki, kuri grib un var rīkoties.Nekādu morālo atbalstu, tas ir pietiekoši, bet reālu un fizisku!